2.3. Vainojamības nozīme
Jautājums par vainojamību parasti tiek identificēts ar jautājumu par vainu.
CL 1644.p: kas otram nodara kaitējumu bez ļauna nolūka, ja viņš par šo kaitējumu ir vainojams, pielaiž neuzmanību. Neuzmanība ir rupja un viegla. Par vainojamību pēc CL ir jālemj atsevišķi un vispirms. Ja nevar konsatēt vainojamību – nevar runāt par neuzmanību rupjas vai vieglas neuzmanības formā.
Civiltiesību galvēnais uzdevums ir nodrošināt tiesisko attiecību dalībnieka mantisko un nemantisko labumu aizsardzību pret jebkādiem citu personu prettiesiskiem nodarījumiem.
Civiltiesiskajai atbildībai ir ne tikai kompensēšanas, bet zināmā mērā arī sodoša funkcija, bet ta nav galvenā, priekšplānā ir mantiskā stāvokļa aizsardzība.
Lai iestātos civiltiesiskā atbildība, vajadzīgi 4 priekšnoteikumi:
1. prettiesiska rīcība
2. nodarītāja vaina
3. zaudējumu esamība
4. cēloniskais sakars starp prettiesisku rīcību un zaudējumiem
Pēc V. Sinaiskisa tie ir:
• vaina
• kaitējums
• darbības prettiesīgums objektīvā nozīmē
• darbības prettiesīgums subjektīvā nozīmē
Saskaņā ar CL 1635.p, tiesību aizskārējam ir pienākums dot apmierinājumu, ciktāl viņu vai vainot neatļautā darbībā. Panta būtība: persona, kurai kaitējusi neatļauta darbība, ir tiesīga prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņa darbība nav attaisnojama; tiesības prasīt apmierinājumu no tiesību aizskārēja ir ta, ja viņš nevar pieradīt savas rīcības tiesiskumu vai arī savas neatļautās darbības attaisnojumus.
Nejaušs šķērslis (CL 1774.p): nejaušs zaudējums nevienam nav jāatlīdzina. Tādēļ, ja nejaušs šķērslis kavē kādu izpildīt uzņemto saistību, jāatzīst, it kā viņš būtu to izpildījis, ja vien viņš līgumā nav uzņēmies nejaušības risku. Izņēmumi norādīti: CL 1421.p un turpm. + CL 1661. p un turpm.
Nejaušs zaudējums (CL 1773.p.): tāds zaudējums, kura celonis ir nejaušs notikums vai nepārvarama vara. Nejaušš notikums (CL 1773.p.): ir it kā pretstatīts nepārvaramai varai.
2.4. Vainojamības jēdziens. Vainas konstatēšana.
Vainu vai vainojamību, kas semantiski ir identiski jēdzieni, noskaidro ar metodi „izejot no pretēja”, no vainas prezumpcijas. Likumā vaina nav definēta. Personu atzīst par vainojamu, ja viņa nepierāda savu nevainojamību ar likumā aprakstītiem (noteiktiem) attaisnojumiem. Vainojamība ir līdzvertīga apzimējumam „neattaisnota rīcība”.
Juristi ar „vainu” apzīmē: prettiesisku darbību, pienākuma pārkāpumu, tiesisku netaisnību, jebkuru kļūdu.
2.5. Atbildības par vainu principa aprobežojumi. „Atbildība” par risku. Absolūtā …
