“…Inde ir viela, kas, nokļuvusi organismā no ārējās vides, spēj izraisīt ķīmiskas un fizikāli ķīmiskas izmaiņas – saindēšanos vai pat nāvi. Jebkura viela, kas lietota pārmērīgos daudzumos, var būt kaitīga organismam. Viena un tā pati viela atkarībā no devas var būt letāla, toksiska, terapeitiska vai nekaitīga. Izšķir minimālo terapeitisko respektīvi ārstējošo devu, efektīvo un optimālo devu, kas izraisa terapeitisku efektu vismaz 50% lietotāju (tā parasti ir 1/5-1/3 no maksimālās devas), maksimālo devu un arī indiferento (nekaitīgo) terapeitisko devu.
Par letālo devu (LD50) un toksisko devu (TD50) tiek uzskatīta deva, kas 50% eksperimenta dzīvnieku izraisa nāvi vai saindēšanos. Šo devu attiecina uz 1 kg cilvēka ķermeņa masas. Devas toksiskais efekts lielā mērā ir atkarīgs no ievadīšanas ceļa, uzņemšanas tempa (vienreizēja deva, atkārtota deva, intervāls starp devām), paralēlas barības un/vai šķidrumu ievadīšanas, individuālām organisma īpatnībām (masas, tolerances – pierašanas, idiosinkrāzijas, veselības stāvokļa, organisma rezistences u.c.)…”1 .
Tātad, var secināt, ka ar indi ir jāsaprot viela, kura nonāk organismā no ārējās vides. Nonākot cilvēka ķermenī tā spēj izraisīt ķīmiskas un fizikāli ķīmiskas izmaiņas, proti, saindēšanos, kuras iedarbības rezultāts var būt letāls. Neapšaubāmi, jebkura viela, kura nonāk cilvēka ķermenī pārmērīgos daudzumos var kaitēt organismam. Tieši no vielas devas ir atkarīgs tas, kāda būs tās iedarbība, proti, letāla, toksiska, terapeitiska vai nekaitīga. Par ārstējošo devu ir uzskatāma minimāla deva (parasti no vienas trešdaļas līdz vienai piektdaļai no maksimālās devas), kuras nonākšana organismā izraisa terapeitisku efektu vismaz pusei lietotāju.
Ir jāsecina arī tas, ka deva, kura izraisa nāvi vai saindēšanos ir uzskatāma par letālo un toksisko devu. Šādu devu izrēķina uz 1 kg cilvēka ķermeņa masas. TD50 efekts ir atkarīgs no vielas uzņemšanas ceļa un tempa organismā. Piemēram, ja deva tika uzņemta vienreiz, tās rezultāts var atšķirties, ja deva tika uzņemta atkārtoti. TD50 efekts tāpat ir atkarīgs no citām organismā nonākušām vielām, un to mijiedarbības ar attiecīgo vielu, ka arī no tā kā pats cilvēka organisms uztver šo vielu.
„…Vielu nosaukumi un sinonīmi, ķīmiskais sastāvs, aktīvais ingredients, izraisītais efekts, farmakoterapeitiskā grupa, kā arī devas ir apkopotas Eiropas farmakopejā, bet Latvijā – LR Zāļu reģistrā un Valsts Zāļu aģentūras un Nacionālā Medicīnas apgāda medikamentu sarakstos, bet informācija par terapeitisko, toksisko un letālo koncentrāciju tiek publicēta Tiesu toksikologu starptautiskās asociācijas (TIAFT) izdevumos. Tomēr katrs saindēšanās gadījums ir individuāls: devas, kuras viena personai izraisa nāves iestāšanos, citai, iespējams, var neradīt ievērojamu saindēšanos…”2 .
…
