5. Nobeigums
Pēc vairāku pētījumu veikšanas un to cītīgas aprakstīšanas, autori ir nonākuši pie diviem galvenajiem secinājumiem:
a) Eiropa sabiedrisko attiecību attīstības ziņā seko tieši tādai pašai tendencei kāda bija novērojama ASV un Okeānijā 20.gadsimta deviņdesmito gadu beigās, proti, profesionāļi un daži akadēmiskie pārstāvji nosaka jauno funkcionālo zonu jeb korporatīvu komunikāciju zonu, kurā tās atbildīgais ir tā sauktais „dircom”. Šeit jāpiemin, ka skaidrojot jēdzienu „dircom” tā pats vieglāk un ātrāk saprotamais tulkojums būtu direktors komunikācijā, tātad komunikācijas līderis. Attīstoties sabiedriskajām attiecībām iepriekšminētā korporatīvā komunikācija sāk darboties ar neparastu spēku, un ar savu stratēģisko plānu nepilnu divu desmitgadu laikā tā strauji izpletusies starp abām grupām visā pasaulē, tajā skaitā arī Eiropā, kas kā zināms nav anglo-sakšu apdzīvota, proti, dzimtā valoda nav angļu valoda, un kas kā zināms ir krasi lingvistiski un politiski sadalīta, sadrumstalota. Speciālisti, kas vada šo procesu sastrādājoties ar daļu no Eiropas akadēmijām legalizē šo korporatīvo komunikāciju ar jaunu, teorētisku iestudējumu, kas zina, bet šķiet, ignorē iepriekšējās kanoniskās sabiedriskās attiecības, pārņemot lielāko daļu no to koncepcijām, paņēmieniem un instrumentiem. Speciālisti šo efektu panāk izmantojot sabiedrisko attiecību izcelsmes ierobežotā lomā, proti, meditēta, ziņojumu un ziņu pārsūtīšana sabiedriskajai domai jeb publicitātei, citiem vārdiem sakot, izmantojot medijus, ziņojumus un dažādas ziņu nosūtīšanas iespējas tiek ietekmēta sabiedriskā doma kas, kā zināms, ir sinonīms publicitātei.
…