Sabiedriskās domas veidošanās process un etapi

Ievads

Sabiedriskā doma ir viens no vissvarīgākajiem un ilgstošākajiem konceptiem sociālajās zinātnēs. Tas ir plaši pielietots psiholoģijā, socioloģijā, vēsturē, politiskajās zinātnēs un komunikācijas procesā. Sabiedriskās domas idejas jau ir meklējamas 18. gs filozofijā, renesanses literatūrā kā arī Platona un Aristoteļa darbos.
Kā ir teicis agrākais AT&T prezidents: “Sabiedriskā doma nebūt nav loģiska, tā ir amorfa, ambivalenta, pretrunīga un nepastāvīga. Tādējādi tam, kurš grib ietekmēt sabiedrisko domu, atliek vien cerēt, ka ilgā laika posmā viņa pūļu rezultātā izdosies izveidot sabiedrībā kaut cik jēdzīgu uztveri”.
Mūsdienu sabiedrībā sabiedriskajai domai piemīt varens spēks. Visa veida organizācijām, dibinot un uzturot attiecības ar dažādajām iekšējām un ārējām sabiedrībām, jānodarbojas ar reālu un uztveramu sabiedrisko domu. Tomēr tieši organizācijas ir aktīvā puse, bet sabiedriskā doma tikai “aktivizē” organizāciju darbību. Savukārt D. Nimmo sabiedrisko domu skaidro kā grupas procesa fenomenu.
Sabiedriskā doma nav kāda bezmiesiska vispārīga griba, tā nav arī statistiska konstrukcija, kas izveidota no individuālu datu punktiem. Sabiedriskā doma ir sociālās enerģijas izpausme.
Vispārpieņemtajā izpratnē sabiedriskā doma ir tikai individuālu uzskatu apkopojums, kas attiecas uz kādu konkrētu jautājumu.…