Klīstošais holandietis Riharda Vāgnera daiļradē iezīmē robežu starp tradicionālo un jauno. Numuru operas pierasto struktūru šeit jau ietekmējusi vadmotīvu tehnika, kas Vāgneram ļauj sasaistīt skaņumateriālu jaunā jēgvienībā, paverot ceļu turpmākajiem meklējumiem mūzikas drāmas žanrā. Šāds formulējums, lai arī cik pareizs tas būtu, diemžēl nespēj sniegt pat aptuvenu skaidrojumu, kādēļ mūsdienu publika vēl aizvien gatava skatīties šo operu.
Vāgners acīmredzot ir nojautis spēcīgo vēlmi izprast viņa radīto mākslasdarbu un tā īpatnējo pievilcības spēku, jo centies visu paskaidrot gan saviem laikabiedriem, gan tālajai nākamībai. Iespēja noslīkt šī ģeniālā komponista rakstu plūdos, protams, ir daudz lielāka nekā Zentas izredzes radīt laimīgu daudzbērnu ģimeni kopā ar Holandieti, tomēr atsvaidzināsim atmiņā paša Vāgnera mēģinājumus raksturot galveno varoni un šīs operas filosofiju kopumā:
“Skaidrajā hellēņu pasaulē mēs to sastopam Odiseja ceļojumos un viņa vēlmē iegūt dzimteni, mājas, pavardu un sievu, vecās Hellādas pilsoniskajam dēlam tiecoties pēc patiesi sasniedzamā un beigās arī sasniegtā. Bez savas pasaulīgās mājvietas pastāvošā kristietība šo zīmi ietvēra mūžīgā žīda tēlā; šim vienmēr un bezgalīgi, bez mērķa un prieka jau sen kā izdzīvotai dzīvei nolādētam klejotājam nebija izredžu tikt atpestītam; vienīgās viņa cerības bija saistītas ar nebūtību. Viduslaiku beigās dažas tautas modināja sevī jaunu, darbīgu dzīves dziņu: pasaulvēsturiski pašu spilgtāko izpausmi tā guva atklājumu instinktā.…
