Blaumnis bija moralizētājs un didaktiķis, un tomēr dažā 19. Gs rakstītajā darbā kaut apslēpti, tomēr pavīd pa tādam kā pamācības pavedienam. Tautas lugā „Ļaunais gars” Blaumanis parāda, kāds ļauns spēks seko līdzi mantai un mantas varai, bēdu lugā „pazudušais dēls” viņš izmanto Bībeles līdzību par noklīdušo avi, drāmā „Potivara nams” tēlo aklas kaislības radīto postu, bet „Trīnes grēkos” pasmejas par tenkotājas Trīnes izdarībām, it kā nemanāmi pakrata ar pirkstu un nosaka: „Tenkot nu gan nav labi” [2].
20. gadsimta rakstītajos skatuvei veltītajos darbos dramatiskā konstrukcija atvirzās vēl tālākā plānā un kļūst tikpat kā nemanāma, bet priekšplānā nostājas it kā pavisam vienkāršs redzējums – pati dzīves īstenība, ne meklēts, ne sadomāts konflikts, bet ikdienā sastopama situācija. Lugu uzbūves ziņā Blaumanis paliek meklētājs, un neviens no 20. Gs sarakstītajiem dramatiskajiem darbiem neatgādina iepriekšējo. Vienīgā joku luga ir „No saldenās pudeles”, taču tā radikāli atšķiras no ierastā joku lugas žanra. „Indrāni” ir drāma, „Skroderdienas silmačos” – sadzīves skati, viens no 20 gadsimta izcilākajiem dramatiskajiem darbiem, kas dzīvo pāri laikam un droši kāpj pāri gadsimtu robežām. „Ugunī” – skatu luga, „Sestdienas vakars’ – drāma [2].
Blaumanis savām 20. Gadsimta rakstītajām lugām pierāda, cik daudz dramatisma ir visvienkāršākajā sadzīves situācijā: nav jāizdomā drāmas un konflikti, komiskas un jautras situācijas, visu to piedāvā dzīve. Tikai jāprot vērot un saskatīt būtisko. Blaumanis šī prasme saskatīt ārkārtējo ikdienišķajā piemita visaugstākajā mērā [2].
Grūti iedomāties, ka Blaumanis būtu apzināti un ilgstoši studējis sava laika Eiropas drāmas pieredzi, viņš vienkārši dzīvoja tajā laikā, arī viņu veidoja jaunā gadsimta sākums, jo viņš bija viens no Eiropas cilvēkiem – Eiropas dramaturgiem. Pavisam pārsteidzoša ir dzīves procesu tēlojuma radniecība Blaumaņa drāmā „Indrāni” un Čehova lugā „ķiršu dārzs”, taču tās radās vienlaikus, un par kaut kāda veida ietekmēm te nevar būt ne runas – tas gluži vienkārši ir piemērs, kā pats laikmets virza radošas personības [2].
…
