Rūdolfs Blaumanis "Pazudušais dēls"

• Krustiņš un mīlestība.
Krustiņa sirds netika audzināta mīlestībai. Viņš nezināja kā tas ir mīlēt nebaidoties, ka otru salauzīs. Viņam bija jūtas pret Ilzi, taču tās sastāvēja no vienām bailēm un nepārliecinātības. Krustiņš domāja, ka nevajag pat mēģināt veidot attiecības, jo salauzīs Ilzi ar savu akmens sirdi, domāja, ka viņai blakus vajag kādu, kas darītu Ilzi laimīgu, viņš nesaprata, ka viņš sniegtu viņai laimi.
Ir grūti veidot saistības, ja šķiet, ka nespēj dot to, ko otrs ir pelnījis. Es nekad neesmu spējusi veidot saistības ar puisi, vai vienkārši draugiem, jo nevaru dot emocionālu drošību. Man nav, ko dot. Es Krustiņā saskatu gan sevi, gan savu tēvu. Es reiz centos atdot puisim savu sirdi, dot mīlestību, atbalstu, taču... es atradu tādu pašu Krustiņu. Atdevu viņam visu, atnācu mācīties uz Rīgu, taču viņš nav emocionāli pieejams, nespēja man atvēties, es nebiju pacietīga, jo beidzot biju atradusi kādu, kuram gribu ziedoties. Aplauzos. Mēs cīnījāmies vairāk kā gadu, mēnesi pēc manas atnākšanas uz RVT, izšķīrāmies. Iesaldēju sirdi, kopš tā laika izvairos no jebkādas emocionālas saskarsmes, taču tas gads bija mans laimīgākais gads manā mūžā, par spīti tam, ka bija briesmīgs.
Varbūt, ja pretī nebūtu nolikusi pieejamu cilvēku, viss būtu kārtībā, taču, man liekas, ka es negribu cilvēkus, kuri ir emocionāli stabili, jo gribu mācīties no citu pieredzēm, taču, ne visi cilvēki spēj atvērties. Iespējams Ilze bija pārāk vesela, varbūt viņu Krustiņš bija salauzis, un viņa bija pietiekoši cietusi. Es nezinu, taču, domāju, ka Ilze varēja viņu uzvest uz pareizā ceļa.
…