Es domāju, ka Blaumanis vēlāk saprata, ka šī doma, kas tiek nodota pirmpublicējumā nav īsti pareiza, vai arī vienkārši izdomāja, viņaprāt, labāku nobeigumu. Manuprāt beigās ir atziņa, ka labais vienmēr uzvar ļauno – šajā gadījumā Raudupietes izdarītais un sarunātais tiek piedots, viss nāk par labu. Iespējams, ka pēc publikācijas lasītājiem par noveli bija atsauksmes, ka tā ir pārāk skumja, nekas labs tajā nenotiek un viss ir slikti, varbūt arī tas būtu mainījis Blaumaņa domas. Manuprāt, pēc visa novelē notikušā vislielākā piedošana nepieciešama Raudupietei, varētu teikt – viņas dvēselei, kura nevar atrast mieru. Pēc tā, ka viņa visu dzīvi nodzīvojusi bez mīlestības, ienīdusi savu dēlu, vēlāk arī ļāvusi tam nomirt, uzlikusi lāstu Kārlim, tad izdarījusi pašnāvību, viņai noteikti ir nepieciešama piedošana.
7. Noveles pirmās rindkopu un epiloga (nobeiguma) pirmās rindkopas salīdzinājums. (Stāstīts par bērēm.) Kas tām kopīgs un ar ko tās atšķiras? Kā sauc tādu daiļdarba kompozīcijas veidošanas paņēmienu, kad sākums un beigas ir vienādas?
Abām rindkopām ir daudz kopīga – aprakstīta sēru zvanīšana baznīcas tornī, sēru dziedāšana kapsētā, vaļējs kaps, kurā ir lepns, melns zārks, uz zārka jauks puķu vainags.
Atšķirīgs ir tas, ka noveles sākumā bēres ir Raudupam, taču beigās – Raudupietei. …