Rūdolfa Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" analīze

Atbilde uz jautājumu“Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar izdarīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu- izārdīt un adīt no jauna?” lugas kontekstā.
“Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar izdarīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu – izārdīt un adīt no jauna…” Krustiņš saka Mikum, un tas nemaz nav jautājums, Krustiņš jau pats apzinās, ka nevar savu dzīvi izārdīt un adīt no jauna. Krustiņš vairs nevar padarīt nebijušus savus parādus, savu uzdzīvi, savus neapdomīgos lēmumus. Dzīvība atšķirībā no diega ir unikāla, cilvēks nevar piedzimt vēlreiz un sākt adīt savu cimdu no jauna. Ja Krustiņš ātrāk būtu apzinājies kā viņš vada savu dzīves pavedienu, viņš vēl varētu izlabot pēdējos lēmumus, viņš iespējams varētu laboties, bet tā jau ir – tu saproti, ka viss ir nepareizi, ka viss ir sajucis un sapostīts tikai tad, kad tas jau ir noticis. Zīmīgi ir tas, ka Krustiņš šo frāzi saka tieši Mikum, Mikum, kurš savu dzīves cimdu ir adījis tik pareizi un kārtīgi. “Labrīt Miku! Tu, laimīgais cilvēks, ” Krustiņš saka Mikam, apzinoties kādas ir viņu dzīves atšķirības, “Piesargies, es negalvoju, ka tu nākošā acumirklī nepiedzīvo, cik labi es pats sevi pazīstu.” …