Rotaļas trīs, četrus gadus veciem bērniem

Saliksim no riņķiem tornīti.

Audzinātāja izdala bērniem tornīšus un saka : ”Parādiet man, kāds, kuram tornītis!”
Audzinātājas interese par rotaļlietu attur bērnus no tā, lai sāktu uzreiz noņemt riņķīšus. Šāds paņēmiens ļauj saistīt bērnu uzmanību, sakoncentrēt to uz tornīša krāsu un formu. „Evai ir sarkans tornītis. Un cik pareizi veidots!” saka audzinātāja un pārvelk pār tornīti ar rokām no augšas uz leju. „ kādā krāsā ir tornītis tev. Jāni?” jautā audzinātāja. „Patausti ar rokām, tas ir gluds, tāds pats kā Evai.”
Tā, brīvi sarunājoties ar bērniem, audzinātāja māca viņus saskatīt tornīša formu. Pēc tam viņa uzaicina bērnus izjaut tornīti, dodama iespēju viņiem darboties un nedaudz pavājināt patvaļīgo uzmanību. Kad bērni ir izjaukuši tornīšus, audzinātāja atkal piesaista viņu uzmanību: „Lūk, cik daudz riņķīšu ir Robertam un Viktorijai, un Dāvim, un Paulai”. „Bet tagad paņemiet vislielāko riņķīti un uzveriet to uz stienīša! Paraugieties uzmanīgi, pameklējiet vislielāko riņķīti!” turpina audzinātāja, atkārtojot norādījumus un dodot bērniem iespēju pārbaudīt savus nodomus.
Tādējādi, atgādinot bērniem, ka arvien jāizraugās vislielākais riņķītis no palikušajiem, audzinātāja māca viņus salikt tornīti. Beigās bērni tiek aicināti izlabot kļūdas, palīdzēt citiem.

Uzzini, kas ir maisiņā!

Bērni sēž pusaplī pie galda. Audzinātāja lūdz kādu no bērniem aizgriezties vai aizvērt acis un ieliek maisā rotaļlietu vai bērniem pazīstamu priekšmetu. Rotaļas dalībnieki redz, ko ielika audzinātāja, bet viņiem ir jāklusē. Viņi uzdod mīklu biedram. Audzinātāja, griežoties pie rotaļas vadītāja, saka: „Uzzini, kas ir maisiņā, un pastāsti mums!” bērns iebāž roku maisiņā un, aptaustījis rotaļlietu, nosauc to. Ja rotaļlieta nosaukta pareizi, bērns to paņem sev.
Citiem bērniem pēc kārtas tiek uzdots analoģiskas mīklas.
…