1.tēma. Romiešu civiltiesību nozīme, priekšmets, sistēma.
Ius Quiritium – sākotnējā romiešu tiesību sistēma. Kvirītu tiesības, kuru galvenais saturs bija privātīpašums un dažādi sākotnējie līgumtiesiskie darījumi, kā arī patriarhālās ģimenes, laulības, aizgādnības, mantošanas un citi privāttiesiskie institūti. Kvirītu tiesību sistēmu dēvēja arī par Romas pilsoņu tiesībām (ius civile), jo šīs tiesības attiecās tikai uz Romas pilsoņiem.
Ius civile – Romas pilsoņu tiesības. Šīs tiesību sistēmas pamatos bija senie XII tabulu likumi un vēlākie tautas sapulču un komiciju likumi. Šajā nozīmē ius civile raksturojas kā šauri nacionālas romiešu privāttiesības, kuru sākumi meklējami valsts tapšanas periodā un kā paliekas saglabājās klasiskā laika juristu izveidoto privāttiesību saturā kā to vēsturiskā daļa vēl domināta periodā. Tā kā ius civile normu nepietika visām sarežģītās dzīves vajadzībām, republikas laikā, līdzās senajai Romas pilsoņu tiesību sistēmai, pakāpeniski veidojās cita privāttiesību sistēma – pretora tiesības (ius praetorium).
Ius praetorium (ius honorarium) – privāttiesību sistēma, kas sāka veidoties republikas laikā līdzās Romas pilsoņu tiesību (ius civile) sistēmai. Tās dibinājās uz prētoru izdotiem noramatīvajiem aktiem (ediktiem, interediktiem) un viņu administratīvo rīcību, it sevišķi tiesvedībā. Tā līdzās vecajām normām, tās neatceļot, prētori izstrādāja jaunas normas ne likumu veidā, bet pielāgojot vecās normas jauniem, ekonomiskiem, teritoriāliem un šķiristikiem apstākļiem, kā arī papildinot ar daudziem jauniem privāttiesību institūtiem. Tādējādi līdzās pastāvēja divas tiesību sistērmas – ius civile un ius praetoruim., kuras katra ar savu saturu un juridisko dabu joprojām mijiedarbīgi un nepārtraukti attīstījās atbilstoši dzīves vajadzībām, pie tam vecais un nederīgais ar laiku aizmirsās. Pretrunu gadījumā priekšroka tika dota prētoriskajām tiesībām. Šis duālisms izbeidzās tikai Justiniāna laikā.
Romiešu autori, runājot par maģistrātu (pretoru, edilu u.c.) radītājām tiesībām, lietoja vispārīgu apzīmējumu ius honorarium – goda personu izdotās tiesības jeb maģistrātu tiesības.
]us gentium – tautu tiesību sistēma, kas radās Romas republikas laikā, kad tā bija kļuvusi par pasaules tirdzniecības centru un daždažādi privāttiesiskie darījumi romiešiem bija jākārto ar svešzemniekiem, kas strauji ieplūda no dažādām zemēm un tautām. Svešzemnieku prētora edikti kļuva par tiesiskās kārtības pamatu romiešu pilsoņu attiecībās ar svešzemniekiem un pašu svešzemnieku starpā. Šīs tiesiskās kārtība normas tika patapinātas no kopējiem starptautiskās tirdzniecības apgrozījumu paradumiem, t.i. no paradumiem, kādi bija radušies tirdzniecībā, kur piedalījās dažādu zemju un tautu darbīgākie ļaudis. Pēc materiālā satura ius gentium bija starptautiskas tiesības, bet, romiešu radītas, tās palika romiešu tiesības, kas pēc juridiskās dabas bija līdzīgas prētoriskajām tiesībām, bet patiesībā bija it kā Romas pilsoņu tiesību paplašinājums un papildinājums. Šīs tiesību normas saistīja kā Romas pilsoņus, tā arī svešzemniekus, resp. visus valstī dzīvojošos cilvēkus, turpretim ius civiles un ius praetorium saistīja tikai romiešu pilsoņus. Vēlāk ius gentium ļoti ietekmēja pašu romiešu tiesības, tā ievērojami bagātināja kopīgo romiešu privāttiesību sistēmu, jo tajā tika pārņemti no kaimiņu tautām praktiski noderīgie privāttiesību institūti, it sevišķi daudzi līgumu veidi.
121.g. visi brīvie pavalstnieki dabūja Romas pilsoņu tiesības un pazuda svešzemnieku jēdziens, pazuda arī vajadzība pēc atsevišķas tiesību sistēmas ius gentium, jo viss šīs sistēmas materiālais saturs bija jau iekļauts tīrajās romiešu tiesībās. …
