1. Romiešu tiesību tipoloģija un nozīme mūsdienu tiesību izveidē. Romiešu teisibu un valsts specifika cilvēces vēsturē. Romiešu mentalitātes īpatnības. Romiešu tiesību periodizācija.Romiešu tiesības ir vienas no lielākam antīkas pasaules kultūras vērtībām. Romieši paši uzskatīja, ka tiesības ir zinātne par labo un taisnīgo, ka tiesības ir noderīgas visiem vai vismaz daudziem. Romieši atzina tiesības par vienu no Romas valsts varenības balstiem, atrodot tās par līdzvērtīgām bruņotajam spēkam. Kad ap X—XI gs. Rietumeiropā uzplauka tirdzniecība, amatniecība, attīstījās lauksaimnieciskā ražošana un garīgā kultūra, radās vajadzība pēc pilnīgākām tiesībām. Par tādām izrādījās senās romiešu tiesības, kuras sāka studēt universitātēs un pakāpeniski ieviest dzīvē. Romiešu tiesībām bija vēl tā priekšrocība, ka tās bija rakstītas. Itālijā un citās Rietumeiropas valstīs sāka pārņemt jeb recipēt romiešu tiesības un pielietot praksē. Viduslaikos romiešu tiesības veicināja ari vispārējo kultūras attīstību. Jaunajos laikos, izstrādājot civiltiesību kodeksus, balstījās uz romiešu tiesību principiem. Tāpat vispārējās tiesību teorijas pamatos lika romiešu tiesības un klasiskās jurisprudences atziņas un idejas. Latvijas 1937. gada Civillikums veidots pēc romiešu tiesību institūciju sistēmas un principiem. Latvijas Universitātē laikā no 1919. līdz 1940. gadam galvenais romiešu tiesību studiju centrs bija Juridiskā fakultāte. Romiešu tiesību studijām bija paredzēti četri semestri (divi gadi). Pirmajā studiju gadā studenti apguva romiešu tiesību vēsturi, bet otrajā gada — romiešu tiesību dogmu. Tajā tika studēti romiešu tiesību galvenie institūti pēc Justiniāna Civiltiesību kopojuma — Corpus Iuris Civilis. Latvijā romiešu tiesības kļuva par juridiskās izglītības pamatu. Romiešu tiesībām ir ļoti liela vispārizglītojoša nozīme. Uz tām balstās valsts un tiesību teorija, tiesību filozofija un daudzas citas tiesību nozares. Jurists, kas apguvis romiešu tiesības, viegli orientējas visu to valstu tiesībās, kas balstās uz romiešu tiesību idejām, principiem un institūtiem. Romiešu tiesības ar savu izkopto juridisko tehniku, īsajiem un kodolīgajiem formulējumiem var noderēt par paraugu likumprojektu izstrādāšanā. Tajās nav ne mazākās kazuistikas, bet tikai abstraktas skaidras normas, kas nerada šaubas.
Tiesību sistēmā valststiesības ieņem pirmo vietu, jo regulē sabiedriskās attiecības, kurās tiek īstenotā valsts vara. Tās noteic valsts pārvardesroimu', valsts iekārtu, valsts institūciju kompetenci, iedzīvotāju tiesisko stāvokli. Romas valsts veidojās pakāpeniski un gadsimtiem ilgi. Tāpēc valststiesības jāiztirzā atbilstoši Romas valsts galvenajiem attīstības posmiem. Romiešu jurists Domitijs Ulpiāns mūsu ēras III gadsimtā formulējis publisko resp. valststiesību un privāto resp. civilo tiesību būtību un atšķirību. Pēc Ulpiāna uzskata, publiskās tiesības ir tās, kas attiecas uz Romas valsts lietām, bet privātās tiesības attiecas uz atsevišķu personu interesēm. Publiskās tiesības ir valsts un starptautiskās, administratīvās un finansu, kriminālās un procesuālās tiesības. Privāttiesības — ir civiltiesības.
Atgriežoties pie romiešu valststiesībām, jāievēro, ka monarhijas laikā juristi izstrādāja teoriju, lai juridiski pamatotu patvaldību. Ulpiāns, piemēram, izvirzija tēzi, ka valdnieks-princeps nav pakļauts likumiem: princeps legibus solūtus, kā arī apgalvoja, ka valdnieka varai ir likuma spēks, jo tauta viņam esot nodevusi savu varu. Šie patvaldības pamatojumi uzņemti arī Corpus Iuris Civilis, ko viduslaikos recipēja vairākas Eiropas valstis. Eiropas valstu monarhi savos absolūtisma tīkojumos uz to balstījās. Par Romas valsts satversmi varam runāt galvenokārt materiālā nozīmē pēc attīstības posmiem.…
