Nereti tiek atzīmēts, ka termins “tiesību avots” nav īpaši sekmīgs un tā vietā tiesību teorētiķi piedāvā lietot terminu – “tiesību forma”. Tomēr tiek uzskatīts, ka termins “tiesību avoti” ir saprotamāks un ir “dziļāk iegājies”. Tāpēc arī turpmāk tiek izmantots tieši šis termins.
Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. Vēsturnieks I.Krastiņš savā skaidrojošajā vārdnīcā “Tiesību teorijas pamatjēdzieni” tiesību avotu skaidro kā “specifisku valstiskās gribas izpausmes veidu, ar kura palīdzību griba kļūst par tiesībām”.
Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu, no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma, kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apveltījusi ar juridisko spēku. Tēlaini izsakoties, tiesību avots ir „trauks, no kura tiek smeltas” tiesību normas.
Tiesību avoti pilda ļoti svarīgu funkciju – kalpot par pamatu juridisku lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu pieņemšanu. Ne velti XIX gadsimtā sākumā kāds vācu jurists, uzsverot tiesību avotu nozīmību, secināja, ka: “Tiesību čaumala ir jurisprudences kodols”.
Tiesību avotu izpratni ietekmē sabiedrībā valdošie filozofiskie, ētiskie, politiskie uzskati. Agrīnā romiešu reliģija atspoguļoja primitīvo sabiedrības attīstības pakāpi. Tai piemita totēmisma elementi. Romieši pielūdza Kapitolija vilkumāti, kas bija zīdījusi Romulu un Remu, samnīti pielūdza vērsi, bet picēnieši - dzeni. Fetišisma pēdas redzamas tādu svētumu pielūgšanā kā Marsa vairogs - ancīls, kas it kā esot nokritis no debesīm; Ruminas vīģes koks, zem kura, kā vēstī leģenda, vilkumāte zīdījusi dvīņus. Tomēr sevišķi raksturīgi romiešiem ir animistiskie priekšstati.
Romieši, tāpat kā citas tautas analogā attīstības pakāpē, pielūdza dažādus dabas spēkus - zemi, ūdeni, uguni. Viņi ticēja, ka visai apkārtējai pasaulei, visiem cilvēku stāvokļiem un darbībai, ieskaitot saimniecisko darbību, cilvēku prāta ievirzei, jūtām un pat abstraktiem jēdzieniem ir gari -aizbildņi. Sākotnēji dievību tēli bija nenoteikti, nebija zināms to dzimums, izskats un pat skaits. Senāko dievību Jānusu iedomājās kā divsejainu dievību, kas nozīmēja jebkuras lietas sākuma un gala ,,pārzināšanu”. Dabas radītāju spēku dievības vienlaikus kļuva par cilšu dieviem: Jupiters un Marss - latīņiem, Kvirīns - sabīņiem. Māju un ģimeni sargāja labie ģēniji - penāti, bet ģimeni ārpus mājām - lari. Pielūdza arī senču garus, kas sargāja savus dzīvos radiniekus un ģimenes locekļus. Tos sauca par māniem. Ja pēcnācēji pārstāja tos pielūgt; māni pārvērtās jaunos un atriebīgos garos – lemuros.…
