Romiešu tiesības - mantojuma tiesības

Mantošana ir process, kad nomirēja manta pāriet uz mantiniekiem. Vēsturiski cieši saistījās ar privātīpašuma attīstību. Sakrātās bagātības tika nodotas nākamajām paaudzēm.
Hereditas – mantojums. Nomirēja pēcnācēji bija juridiski īsts mantinieks. Ar laiku abi veidi saplūda un būtisku atšķirību nebija.
Romiešu mantošanas tiesību pamats bija universālā sukcesija (Successio in universum ius defuncti), kas nozīmē mantinieka iestāšanos nomirēja tiesību un pienākumu kopumā kā vienā veselā vienībā, it kā turpinot nomirēja personu. Mantojums nav nekas cits, kā iestāšanās to tiesību kopumā, kas piederējis mirušajam. Mantinieks ar 1 aktu saņem visu nomirēja mantu, tiesības, dažādus prasījumus, nesamaksātos parādus, tādas lietas par kurām nav zinājis. US izcelšanās saistīta ar romiešu patriarhālo ģimeni. Ar mantojuma pieņemšanas gribas izteikumu uz mantinieku pārgāja arī tādas lietas, par kuru esamību viņš pat nebija zinājis
Singulārā sukcesija (Successio in singular ius defuncti) - Atsevišķu lietu novēlējums dažādām personām ārpus vispārīgām mantošanas kārtības (legātu un fideikomissu piešķīrumi).
Līdzās pastāvēja 2 mantojuma veidi a) nomirēja pēcnācēji bija juridiski īsts mantinieks. b) mantu valdījums. Nomirējs nebija īsts īpašnieks, bet formāli mantu valdītājs, tāpēc tā pēcnācēji nebija stingri juridiski mantinieki, bet bija mantinieku vietnieki. Ar laiku abi veidi saplūda un būtisku atšķirību nebija.…