PERSONAS UN ĢIMENES TIESĪBAS
Agnātiskā jeb patriarhālā ģimene „cum manu” pastāvēja līdz II perioda beigām. Šādā ģimenē visi bija pakļauti tēva varai. Tēvs ģimenē bija pilntiesīgais, visi pārējie atradās viņa pakļautībā. Tikai tēvs varēja slēgt līgumus, tiesā prasīt un atbildēt. Tikai tēvam piederēja tiesībspēja un rīcībspēja. Tēva vara izbeidzās ar viņa nāvi. Tēva mantu sadalīja ģimenes vīrieši un veidoja jaunas patriarhālās ģimenes. Patriarhālā ģimene bija cilvēku savienība, kas dzīvoja kopā. Ikviens varēja atnākt un lūgt viņu pieņemt šajā ģimenē, lēmums bija atkarīgs tikai no tēva lēmuma. Arī dēlu sievas bija pakļautas patriarham, nevis saviem tēviem vai vīriem. Cilvēks savas dzīves laikā varēja vairākkārt ģimenes mainīt, ik reizes saraujot saites ar savu iepriekšējo ģimeni, līdz ar to mainījās radniecīgās saites.
Šāds ģimenes modelis vairs nepastāv pēc civillikuma, bet gan asinsradinieku „sine manu” ģimene, kās arī parādās Romas tiesības avotos. Ģimenes pamatā ir vīrietis, sieviete un viņu pēcnācēji. Vīrietis un sieviete savā starpā nav radinieki, katram ir savs radinieku loks. Radinieki rodas piedzimstot un veido pakāpes, kas nosaka radniecības tuvumu. Vairākas pakāpes veido taisno līniju, bet ir arī sāņu līnijas. Augšupējie- virs laulātajiem- vecāki, vecvecāki. Lejupējie- zem laulātajiem- bērni, mazbērni. Asinsradinieku ģimenē veidojas arī svainības attiecības, jo gan vīram, gan sievai ir savi asinsradinieki. Attiecības ar otra laulātā radiniekiem sauc par svainību. Svainieši- laulātā radinieki.
Likumiskas laulības noslēgšana Romiešu tiešibas avotos, ka sieva bija jānozog, jānopērk, sakrāla reliģiska kulta vietā, uz noilguma, bet pēc LV civillikuma nemaz šādu laulību noslēgšanas neesot. Saderināšanas notiek dzimstrakstu nodaļā vai laulības slēgšana baznīcā. Lasot un secinot, ka stāties laulība drīkst no 18 gadu vecuma, kas pretēji romiešu tiešibas avotos, kur varēja no 14 gadu vecuma, viss agrāk iespējams tikai 16 gadu vecumā un vēl tikai ar ģimenes locekļu svētību. Kopīgs ir tas, laulāties nevar , lai būtu svainība.
…
LIETU TIESĪBAS Lietu klasifikācija: 1. Apgrozības lietas un no apgrozības izņemtās lietas. Tās ir lietas, kuras var iegūt īpašumā, pirkt, pārdot, mainīt, ieķīlāt, dāvināt utt. viss, izņemot – dievišķo tiesību lietas (svētlietas, dievu sargātās lietas un reliģiskās lietas); visiem kopīgās lietas (lietas, ko devusi daba) un valsts pārziņā esošās lietas (kas pieder tautai – publiskie ceļi utt). 2. Ķermeniskas lietas un bezķermeniskas lietas. Ķermeniskas ir tās, kuras var skart, bet bezķermeniskas – tās, kuras nevar skart (mantojums, augļu ievākšanas tiesības utt) 3. .Nekustamas lietas un kustamas lietas. Atkarībā no tā, vai lietas var vai nevar pārvietot no vienas vietas uz otru (nekustamas – viss, kas zemei piestiprināts), ārēji nebojājot un nemainot lietu nozīmi. 4. Sugas lietas un individuālas lietas. Sugas lietas – savstarpēji aizstājamas un aizvietojamas lietas (graudi, augļi, cukurs). Lieto aizdevuma līgumos, jo aizdot var tikai patērējamu sugas lietu. Individuāla lieta ir vienreizēji noteikts, neatkārtojams priekšmets, kuru bojā ejas gadījumā nav iespējams aizstāt ar citu (Venēras skulptūra). 5. Dalāmas lietas un nedalāmas lietas. Par dalāmām lietām atzīstamas tādas, kuras var, neiznīcinot to būtību un nesamazinot vērtību, dalīt daļās, piemēram, zeme. Lietas, ko nevar dalīt – nedalāmās lietas (zirgs). Nedalāmas lietas atrašanos īpašumā vienlaikus vairākām personām sauc par kopīpašumu. 6. Atsevišķās lietas un lietu kopība Dalījums atkarīgs no tā, vai tiesību objekts ir viena atsevišķa lieta (atsevišķi vērši) vai daudzu lietu kopums kā viens veselums (piecu vēršu ganāmpulks kā viena vienība). 7. Galvenās lietas un blakus lietas. Galvenās – patstāvīgi tiesību objekti, kas nav atkarīgas no citām lietām . Blakus lietas – viss, kas pastāv tikai kopā ar galveno lietu vai pieder pie tās. Blakus lietas sīkāk iedala piederumos un augļos (atslēga – slēdzenes piederums; bura – kuģa piederums). Augļi ir viss tas, ko no lietas dabū kā tās sastāvdaļu vai pieaugumu. 8.Mancipējamās lietas un nemancipējamās lietas Zaudēja praktisko nozīmi jau Romas laikā. Lietu klasifikācija: 1. Ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas. Bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas. Ķermeniskas lietas ir vai nu kustamas, vai nekustamas, raugoties pēc tam, vai tās var vai nevar pārvietot, ārēji nebojājot, no vienas vietas uz otru. 2. 2.Kustamas vai nekustamas lietas. Ķermeniskas lietas ir vai nu kustamas, vai nekustamas, raugoties pēc tam, vai tās var vai nevar pārvietot, ārēji nebojājot, no vienas vietas uz otru. Likums, tāpat kā privāta griba, var nekustamām lietām piemērojamas tiesības attiecināt uz tādām lietām, kas pēc savām īpašībām ir kustamas, un otrādi. 3. 3.Atvietojamas vai neatvietojamas Atvietojamās ir tās, kurām parasti ievēro vienīgi šķiru, bet ne veidu, ne arī atsevišķu lietu par sevi, tā ka tās piegādājot vai dodot atpakaļ jāraugās tikai, lai tās būtu noteiktas šķiras un labuma un tajā pašā daudzumā. Še pieder visas tās lietas, ko noteic ar skaitu, mēru un svaru. Pēc privātas gribas atvietojamības raksturu var piešķirt arī būtiski neatvietojamām lietām, t. i. atsevišķiem noteiktiem priekšmetiem, un otrādi. 4. 4.Patērējamas vai nepatērējamas lietas. Ķermeniskas lietas ir vai nu patērējamas, vai nepatērējamas, raugoties pēc tam, vai tās parasti lietojot iznīcina, vai ne 5. 5.Dalāmas vai nedalāmas lietas. Tiesiskā ziņā dalāmas ir tikai tās lietas, kuras var, neiznīcinot būtību, dalīt daļās, pie kam katra daļa ir patstāvīgs vesels. Lietas, ko nevar tādā kārtā dalīt, ir nedalāmas. Lietas, kas pēc būtības ir dalāmas, likums vai privāta griba var noteikt par nedalāmām. 6. 6.Galvenās un blakus lietas. Galvenās lietas ir tās, kas ir patstāvīgi tiesību priekšmeti. Bet viss tas, kas pastāv tikai ar galveno lietu, vai pieder pie tās, vai kā citādi ar to saistīts, ir blakus lieta Valdījums Valdījums izbeidzās gadījumos, kad zuda kaut viens no minētajiem elementiem, t.i., lieta iet bojā vai tiek izņemta no civiltiesiskās apgrozības, valdītājs lietu nodod citai personai vai atsakās no nodoma paturēt lietu sev un to vienkārši pamet. Valdījumu izbeidz arī valdītāja nāve vai nāves prezumpcija. Valdījuma veidi (Kopīgs LV Civillikumu): • labticīgs valdījums – bonae fidei possessio; • ļaunticīgs valdījums – malae fidei possessio; • tiesisks valdījums – iusta possessio; • prettiesisks valdījums – iniusta possessio. Lietas vai tiesības valdījums ir vai nu tiesīgs vai prettiesīgs. Prettiesīgs ir katrs valdījums, kas iegūts vardarbīgi, vai slepenībā no tās personas, no kuras varētu sagaidīt iebildumus. Ja kādam sveša lieta atradusies tikai turējumā, tad, izteicot vienīgi gribu valdīt to kā savu, viņš šo turējumu nevar pārvērst par tiesīgu valdījumu. Valdījums ir vai nu labticīgs, vai ļaunticīgs. Labticīgs valdītājs ir tas, kas pārliecināts, ka nevienam citam nav vairāk tiesību valdīt lietu, kā viņam, bet ļaunticīgs - tas, kas zina, ka viņam nav tiesības lietu valdīt vai ka kādam citam šajā ziņā ir lielākas tiesības nekā viņam. (Civillikuma) Lasot un salīdzinot var secināt, ka atšķirīgais ir tas, personai tiesības uz lietas atgūšanu, kas iegūta prettiesiski. Valdījums ir traucēts, kad kāds mēģina piesavināties lietu, vai tās daļu, vai tiesību, vai kavē valdītāju izlietot viņa valdījumu, kas notiek arī ar draudiem, kuri var modināt viņā dibinātas bažas. Ja valdītājs pierāda, ka tādi traucējumi bijuši un ka viņš vēl valda, tad viņš var prasīt no tiesas tiklab šā sava valdījuma aizsardzību, kā arī atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam nodarīti ar valdījuma traucējumu. Tiesa, kuras aizsardzību valdītājs meklē, pēc sava ieskata var pieprasīt no atbildētāja nodrošinājumu tam, ka viņš turpmāk vairs valdījumu netraucēs. Ja atbildētājs pierāda, ka prasītājs valdījumu ieguvis no viņa paša prettiesīgi, tad prasītāja sūdzība atraidāma. Bet atbildētāja ieruna, ka prasītājs valdījumu ieguvis prettiesīgi no trešās personas, nav jāievēro. Katrs valdījums uzskatāms par tiesīgu un labticīgu, kamēr nav pierādīts pretējais. Ja divas personas reizē apgalvo, ka viņas abas valda vienu un to pašu lietu, un abas atsaucas uz darbību, no kuras secina savu vēl turpinošos valdījumu, tad aizsargājams tās personas valdījums, kura pierāda, ka tagadējā laikā valda tiesīgi. Bet ja no abpusējiem norādījumiem nevar noteikti pārliecināties, kurai pusei tajā laikā pieder tiesīgs valdījums, tad priekšroka dodama vecākam valdījumam, vai tam, kas dibināts uz tiesiska pamata. Īpašums Īpašums ir vispilnīgākās, neierobežotās personas tiesības uz lietu. Romiešu īpašuma tiesības iespējamas tikai vienai personai, kura ir šīs lietas īpašnieks. Īpašniekam ir ekskluzīvas tiesības brīvi pēc saviem ieskatiem rīkoties ar lietu, nerēķinoties ar citām personām un sabiedrības vajadzībām. Parasti īpašnieks vienlaikus ir arī lietas turētājs un valdītājs. Īpašniekam ir tiesības lietu lietot, atsavināt, iznīcināt un atprasīt no jebkuras personas, kas lietu aiztur, kaut arī šī lieta būtu vienu vai vairākas reizes pārdota bez īpašnieka ziņas un atrasta pie personas, kas uzskatīja, ka iegādājas lietu no likumīga pārdevēja. Īpašuma iegūšanas veidi: 1. Okupācija – nevienam nepiederoša bezsaimnieka lieta pieder tās pirmajam sagrābējam, ja viņš to dara ar nodomu paturēt lietu sev. Par ko ir nepārprotami skaidrs, ka iepriekšējais īpašnieks no tām atteicies, izsakot pamešanas nodomu tieši vai ar kādu nepārprotamu darbību. Arī apslēpta manta, ja nogulējusi slēpnī tik ilgi, ka to īpašnieks nebija uzzināms. 2. Pieaugums (upju krastu īpašumam varēja rasties pieaugums, pieder tam īpašniekam, kam pieder piekrastes zeme). 3. Piesaistījums zemes virsmai – ēkas un būves, kas uzceltas uz citam piederošas zemes, koki, krūmi, zemē ierakti stabi kļūst zemes īpašnieka īpašums. 4. Salējums – šķidru vielu samaisījums, kur katra viela pieder citam īpašniekam, rezultātā rada jaunu lietu, kas pieder kopīpašumā. 5. Sabērums – graudu vai cietu vielu sajaukums, kas rezultātā rada jaunu lietu, kas pieder kopīpašumā. 6. Sasaistījums – kādai kustamai lietai pievienota otram īpašniekam piederoša mazākas nozīmes lieta. 7. Apstrādājums – cita īpašnieka materiāla pārveidojums, radot jauna izskata lietu. Strīda gadījumā romieši vadījās pēc principa. Ja jauno lietu vairs nevar atgriezt vecajā stāvoklī (audumā sašūtu kreklu), tad tā atstājama meistara īpašumā. Īpašuma iegūšana uz noilguma pamata – ja valdītājs lietu valda noteiktu laiku un ja ir ievērpti pieci noteikumi – lieta ir tāda, ko var iegūt privātā īpašumā; lieta atrodas pie valdītāja uz tiesiska pamata; lieta atrodas labticīgā valdījumā; lieta atradusies ieguvēja valdījumā visu tecējuma laiku; iestājies likumā noteiktais laika notecējums (kustamām lietām 3 gadi, nekustamām 10). aprēķinot laika tecējumu, jāņem vērā varbūtējs laika pārtraukums. Īpašuma iegūšanas veidi (Civillikumā) 1. Īpašuma iegūšana ar piegūšanu - Ar piegūšanu var iegūt par īpašumu tikai bezīpašnieka lietas, bet vienīgi tajā gadījumā, kad ar lietas varā ņemšanu tieši saistīts nodoms iegūt to par īpašumu. Dzīvnieku ķeršana - Dzīvnieki, kas vēl atrodas dabiskā savvaļas stāvoklī, kļūst par tā īpašumu, kas viņus noķer vai nogalina, ciktāl likums nenosaka citādi. Dzīvnieka ievainošana, to nesaņemot savā varā, vēl nav piegūšana. Lietu atrašana - Kustamas lietas, kas vēl nav atradušās neviena īpašumā, kļūst par tā īpašumu, kas tās atradis un ņēmis savā varā. 2. Lietas augļu iegūšana pār īpašumu - Galvenās lietas īpašnieks kļūst arī par tās augļu īpašnieku, tiklīdz tie rodas. 3. Īpašumu iegūšana ar pieaugumu. Vienas zemes gabala pievienošanās otram - Pieaugums ar viena zemes gabala pievienošanos otram var rasties: izceļoties upes salai, mainot upei gultni un kā pieskalojums. Ēku celšana - Uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu. Sēšana un stādīšana - Koki un citi augi, kas pārstādīti svešā zemē, pieder tās īpašniekam no tā laika, kad tie laiduši šajā zemē saknes. Pieaugums ar kustamu lietu savienošanu un svešu lietu apstrādāšanu - Ja vairāku īpašnieku kustamas lietas kaut kādā kārtā, vai nu viņiem savstarpēji vienojoties, vai nejauši, tiek savā starpā savienotas un ja dalībnieku starpā nav sevišķas norunas, tad šādā kārtā radusies jaunā lieta ir viņu visu kopīpašums domājamās daļās, kuras atbilst katras atsevišķās savienotās lietas vērtībai. 4. Īpašuma iegūšana ar nodošanu - Ar to vien, ka lietas īpašnieks to atsavinājis, vēl nepietiek, lai īpašuma tiesība uz lietu pārietu uz tās ieguvēju, ja līdz ar to nav izpildīts otrs nepieciešams noteikums, un proti, šās lietas nodošana jaunajam ieguvējam. Īpašuma iegūšana ar ieilgumu - Ar ieilgumu lietu iegūst par īpašumu, ja ieguvējs to ir valdījis likumā noteiktu laiku kā savu, ievērojot arī citus likumiskus nosacījumus. Servitūti Servitūts ir lietiska rakstura tiesība izlietot noteiktā veidā citam piederošu lietu. Servitūts, kas nodibināts par labu noteiktai fiziskai vai juridiskai personai, ir personālservitūts; servitūts, kasnodibināts par labu kādam noteiktam nekustamam īpašumam, tā ka to izlieto katrreizējais tā īpašnieks, ir reālservitūts. Pēc lietu būtības reālservitūtus sīkāk iedala lauku reālservitūtos un pilsētu reālservitūtos. Lauku reālservitūti: kājceliņa servitūts – tā ir tiesība cilvēkam iet pāri kaimiņa zemei; lopu dzīšanas servitūts – tiesība dzīt lopus pāri kaimiņa zemei; ceļa servitūts – tiesība lietot braucamo ceļu pāri kaimiņa zemei. Šis servitūts automātiski ietver sevī arī kājceliņa un lopu dzīšanas servitūtu; ūdensvada servitūts – tiesība pievadīt sev ūdeni no kaimiņa avota vai no citas ūdenskrātuves; ūdens smelšanas servitūts – Ietver sevī arī kājceliņa servitūtu. lopu dzirdīšanas servitūts – Šis servitūts automātiski ietver sevī arī lopu dzīšanas servitūtu un kājceliņa servitūtu; ganību servitūts – tiesība ganīt lopus uz kaimiņa zemes; kaļķu dedzināšanas servitūts – tiesība izgatavot kaļķus savām vajadzībām kaimiņa zemē; smilšu rakšanas servitūts – tiesība rakt smiltis no kaimiņa zemē esošām iegulām. Pilsētu reālservitūti: iebūves servitūts – tiesība iestiprināt kaimiņa sētā vai sienā atsevišķus savas celtnes baļķus vai sijas; atbalsta servitūts – tiesība atbalstīt savu ēku pret kaimiņa ēkas sienu; pārkaru būves servitūts – tiesība piebūvēt savai ēkai balkonu vai nojumi, kas gaisa telpā pārkaras virs kaimiņa zemes gabala; notekas servitūts – tiesība novadīt ūdeni no savas ēkas jumta uz kaimiņa zemi nopilējuma veidā vai pa cauruli; izlejas servitūts – tiesība novadīt kanalizācijas ūdeņus pa kaimiņa zemi. Lauku servitūti: Ceļa sevitūts - Ar ceļa servitūtu var piešķirt tiesību: 1) uz kājceļu, 2) uz lopu ceļu, un 3) uz braucamo ceļu. Tiesība uz lopu ceļu nedod tiesību lopus gar to ganīt. Ūdens lietošanas sevitūts- Ūdens lietošanas servitūti ir: 1) ūdensvada, 2) ūdens - smelšanas, 3) lopu dzirdināšanas tiesība. Atsevišķi ēku servitūti : Atbalsta tiesība - Šis servitūts dod tiesību atbalstīt savu ēku uz kaimiņam piederošas sienas, mūra, staba vai velves. Iebūves tiesības - Šis servitūts dod tiesību iestiprināt kaimiņa sienā vai mūrī atsevišķus baļķus, akmeņus, dzelzs stieņus vaiskavas, ciktāl tas nerunā pretim būvnoteikumiem. Pārkaru būves tiesības - Šis servitūts dod tiesību pietaisīt savai ēkai izbūvi vai piebūvi, kas pārkaras pār kaimiņu zemes gabalu. Notekas tiesības - Šis servitūts dod tiesību novadīt ūdeni no savas ēkas jumta uz kaimiņa zemes gabalu, kā nopilējumu veidā, tā arī pa caurulēm. Izlejas tiesības - Šis servitūts dod tiesību novadīt netīru ūdeni svešās robežās vai caur tām. Augstākas būves tiesības - Augstākas būves tiesību, ciktāl tas nerunā pretim būvnoteikumiem, var nodibināt: tā, ka tās izlietotājam atļauts celt augstāku būvi, nekā viņš pēc vispārējiem noteikumiem drīkstētu savam kaimiņam par ļaunu; tā, ka šās tiesības izlietotājs var aizliegt kaimiņam celt tik augstu būvi, kā viņš pēc likuma to varētu. Gaismas tiesības - Gaismas tiesību var nodibināt, piešķirot tiesību: turēt kaimiņa sienā vai mūrī logus vai gaismas caurumus, ietaisīt logus vai gaismas caurumus savā sienā vai mūrī cieši pie kaimiņa robežas, vai tuvāk pie tās nekā likumā atļauts, aizliegt kaimiņam aizbūvēt gaismai priekšā kādu ēku. Skata tiesības - Šis servitūts dod tiesību aizliegt ar servitūtu saistītam visu to, kas servitūta izlietotājam atņem brīvu skatu. Personālservitūti ir lietu tiesības, ko īpašnieks piešķīris uz savu lietu par labu kādai noteiktai personai. Personālservitūti tiek nodibināti uz laiku, parasti uz labuma saņēmēja dzīves laiku, un atšķirībā no reālservitūta, kurš ir saistīts ar lietu, personālservitūts ir saistīts ar personu un izbeidzas, ja nomirst persona – labuma guvējs. Romiešu tiesībās izšķīra četrus personālservitūtus: • lietošanas un augļu gūšanas servitūts – tā ir kādas personas (labuma guvēja) tiesība gūt labumu no citam piederošas lietas, to lietojot un ievācot no tās augļus; • lietošanas servitūts – personas tiesība tikai lietot cita lietu, nevis gūt no tās augļus. Parasti šis servitūts tika nodibināts tādiem objektiem, kas pēc dabas īpašībām nedod augļus; • dzīvokļa servitūts – tiesība dzīvot svešā mājā līdz mūža galam; • vergu un dzīvnieku darba servitūts – tiesība izlietot citam piederoša verga vai dzīvnieka darbaspēku sava labuma gūšanai. Civillikumā personālsevirūti – lietojum tiesības un dzīvokļu tiesības. Servitūtu nodibināšana: • ar savstarpēju vienošanos; • ar pārdošanu; • ar mantojumu; • ar noilgumu – ja 10 gadus lietoja citam piederošu lietu, uz to nodibinājās tā servitūta tiesība, kurš jau faktiski tika lietots. Civillikumā servitūtu nodibināšana – ar likumu, ar tiesas spriedumu, ar līgumu vai testament. Servitūtu izbeigšanās: • ar kalpojošās vai valdošās lietas bojā eju; • ar sakritumu, ja valdošā lieta un kalpojošā lieta nonāk īpašumā vienai un tai pašai personai • ar atteikšanos no piederošā servitūta; • ar noilgumu – ja piešķirto servitūtu nelieto 10 gadus, tas izbeidzas uz noilguma pamata; • ar labuma guvēja nāvi – šādā veidā izbeidzās tikai personālservitūti. Bez servitūtu tiesībām romiešu tiesībās bija pazīstami arī citi plaši izplatīti citam piederošu lietu lietošanas tiesību veidi. Kā personālie, tā reālie servitūti izbeidzas (Civillikumā) : 1) ar atteikšanos no tiem; 2) ar tiesības un pienākuma sakritumu vienā personā; 3) ar kalpojošās vai valdošās lietas bojā eju; 4) ar atceļoša nosacījuma iestāšanos vai termiņa notecējumu; 5) ar izpirkumu; 6) ar noilgumu. Nomas tiesība ir mantojama un atsavināma tiesība saimnieciski izlietot citam piederošu zemes gabalu un iegūt no tā augļus pret noteiktu ikgadēju nomas maksu. Zemes gabala īpašnieks nomas līgumu varēja lauzt tikai trijos gadījumos: • ja 3 gadus nomnieks nebija samaksājis nomas maksu; • ja nomnieks bija noplicinājis zemi un rezultātā bija samazinājusies zemes auglība; • ja nomas tiesības pārdošanas gadījumā nebija ziņots zemes īpašniekam. Apbūves tiesība ir mantojama un atsavināma lietu tiesība izlietot ēku, kas uzcelta uz cita zemes ar cēlāja paša materiāliem, maksājot zemes īpašniekam ikgadēju maksu. Romiešu tiesībās bija nostiprināts princips, ka viss, kas uzcelts uz citam piederošas zemes, automātiski nonāk zemes īpašnieka īpašumā. Apbūvētājs varēja rīkoties ar ēku līdzīgi kā īpašnieks. Apbūves tiesība izbeidzās: • ja ēka sagruva; • ja apbūvētājs nemaksāja ikgadējo maksu; • ja zemes gabala īpašnieks un apbūvētājs kļuva viena un tā pati persona. Civillikumā par nomu un apbūves tiesībām nav minēts. Ķīla ir lietisks nodrošinājums kreditoram gadījumā, ja parādnieks nesamaksātu parādu vai neizpildītu kāda cita veida saistību. Ja parādu samaksā, ķīlas tiesība izbeidzas. Ir divu veidu ķīla: • rokas ķīla; • nekustamā īpašuma ķīla. Rokas ķīlas gadījumā ķīlas lieta atradās pie kreditora, un līdz ar to viņa intereses pilnībā bija nodrošinātas – parāda nesamaksās gadījumā kreditors lietu varēja pārdot. Nekustamā īpašuma ķīlas gadījumā lieta – nekustamais īpašums – palika pie parādnieka, kas deva viņam iespēju lietu joprojām saimnieciski izmantot. Vienu un to pašu nekustamo lietu, ja tā bija vērtīga, varēja vienlaikus ieķīlāt vairākiem kreditoriem. Civillikumā lietošanas ķīla - Ja kreditoram kustama vai nekustama augļu nesēja lieta nodota kā ķīla valdījumā, tad viņam ir nevien tiesība,bet arī pienākums ievākt no tās augļus un ienākumus. PERSONAS UN ĢIMENES TIESĪBAS Agnātiskā jeb patriarhālā ģimene „cum manu” pastāvēja līdz II perioda beigām. Šādā ģimenē visi bija pakļauti tēva varai. Tēvs ģimenē bija pilntiesīgais, visi pārējie atradās viņa pakļautībā. Tikai tēvs varēja slēgt līgumus, tiesā prasīt un atbildēt. Tikai tēvam piederēja tiesībspēja un rīcībspēja. Tēva vara izbeidzās ar viņa nāvi. Tēva mantu sadalīja ģimenes vīrieši un veidoja jaunas patriarhālās ģimenes. Patriarhālā ģimene bija cilvēku savienība, kas dzīvoja kopā. Ikviens varēja atnākt un lūgt viņu pieņemt šajā ģimenē, lēmums bija atkarīgs tikai no tēva lēmuma. Arī dēlu sievas bija pakļautas patriarham, nevis saviem tēviem vai vīriem. Cilvēks savas dzīves laikā varēja vairākkārt ģimenes mainīt, ik reizes saraujot saites ar savu iepriekšējo ģimeni, līdz ar to mainījās radniecīgās saites. Šāds ģimenes modelis vairs nepastāv pēc civillikuma, bet gan asinsradinieku „sine manu” ģimene, kās arī parādās Romas tiesības avotos. Ģimenes pamatā ir vīrietis, sieviete un viņu pēcnācēji. Vīrietis un sieviete savā starpā nav radinieki, katram ir savs radinieku loks. Radinieki rodas piedzimstot un veido pakāpes, kas nosaka radniecības tuvumu. Vairākas pakāpes veido taisno līniju, bet ir arī sāņu līnijas. Augšupējie- virs laulātajiem- vecāki, vecvecāki. Lejupējie- zem laulātajiem- bērni, mazbērni. Asinsradinieku ģimenē veidojas arī svainības attiecības, jo gan vīram, gan sievai ir savi asinsradinieki. Attiecības ar otra laulātā radiniekiem sauc par svainību. Svainieši- laulātā radinieki. Likumiskas laulības noslēgšana Romiešu tiešibas avotos, ka sieva bija jānozog, jānopērk, sakrāla reliģiska kulta vietā, uz noilguma, bet pēc LV civillikuma nemaz šādu laulību noslēgšanas neesot. Saderināšanas notiek dzimstrakstu nodaļā vai laulības slēgšana baznīcā. Lasot un secinot, ka stāties laulība drīkst no 18 gadu vecuma, kas pretēji romiešu tiešibas avotos, kur varēja no 14 gadu vecuma, viss agrāk iespējams tikai 16 gadu vecumā un vēl tikai ar ģimenes locekļu svētību. Kopīgs ir tas, laulāties nevar , lai būtu svainība. Laulības mantiskās attiecības salīdzinot ar LV civillikumu un romiešu tiesību avotiem, var secināt, ka sievai nekas nepieder, izņemot ar lieciniekiem pierāda, ka manta pieder viņai. Pēc civillikuma, šādi mūsu laikā nenotiek, viss kas iegūts pirms laulību stāšanas vīram un sievai pieder atsevišķi, kā arī, ja ir noslēgts laulības līgums, kas nav minēts romiešu tiesību avotos. Kopīgs esto pūra došana sievai, ko dod vecāki. Pirms laulības noslēgšanas. Romiešu tiesību avotos minēts tēva vara par bērniem, kur bērna stāvoklis beztiesks. Šada vara neesot aprakstīta civillikumā, kur bērnam neesot tiesību, bet gan otrādi. SAISTĪBU TIESĪBAS Saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai - parādniekam - jāizdara par labu otrai - kreditoram - zināma darbība, kam ir mantiska vērtība. Katrā saistībā ir divas puses: - kreditors, kam ir tiesības prasīt saistības izpildījumu; - debitors, kam jāpilda ar saistību uzliktais pienākums. Saistību veidi: - vienpusējas un divpusējas saistības; Vienpusējā saistībā vienai pusei – kreditoram – ir tikai tiesība prasīt izpildījumu, bet otrai pusei – parādniekam – ir tikai pienākums izpildīt saistību. Divpusējā saistībā abām pusēm – kreditoram un parādniekam – ir gan tiesības, gan pienākumi. Ja saistības tiesībā piedalās no vienas vai otras puses vai no abām pusēm vairākas personas, tad prasījums un tam atbilstošā saistība ir vai nu dalīti, tā ka katrs kreditors var prasīt tikai savu priekšmeta daļu un katram parādniekam jāizpilda tikai sava saistības daļa, vai arī nedalīti. Par nedalītu jeb solidāru prasījums vai saistība atzīstami tad, kad no vairākiem kreditoriem katrs var prasīt visu priekšmetu, vai kad no vairākiem parādniekiem katram ir pienākums visu izpildīt, pie kam tomēr priekšmetu var prasīt un tas jāizpilda tikai vienu reizi. Tādā gadījumā pirmos sauc par kopkreditoriem, bet otros par kopparādniekiem. Pie katras solidāras saistības būtības pieder tas, ka tā dibinās uz vienu un to pašu pamatu un ka visiem dalībniekiem ir viens un tas pats izpildījuma priekšmets. Tomēr kā tiesība, tā arī saistība var būt vienam dalībniekam bez nosacījumiem, bet citiem aprobežota ar laiku un zināmiem nosacījumiem. - vienpusējas un divpusējas saistības; Vienpusējā saistībā vienai pusei – kreditoram – ir tikai tiesība prasīt izpildījumu, bet otrai pusei – parādniekam – ir tikai pienākums izpildīt saistību. Divpusējā saistībā abām pusēm – kreditoram un parādniekam – ir gan tiesības, gan pienākumi. - vienkāršas un koreālas saistības; Vienkāršā saistībā ir viens kreditors un viens debitors (parādnieks), turpretī koreālā saistībā var būt viens kreditors un vairāki parādnieki; viens parādnieks un vairāki kreditori; vairāki kreditori un vairāki parādnieki. - vienkāršas un solidāras saistības; Solidārā saistība ir tāda saistība, kad vairākas personas bija kopīgi nodarījušas kaitējumu kādai personai, līdz ar ko viņām kopīgi – solidāri – jāsedz nodarītie zaudējumi. - alternatīvās un fakultatīvās saistības; Alternatīvā saistība ir izvēles saistība, kad parādnieks, jau nolīgstot līgumu, var izvēlēties vienu no vairākiem saistības izpildes veidiem nākotnē, piemēram, atdot parādu naudā vai graudā, savukārt fakultatīvas saistības gadījumā, noslēdzot līgumu, šāda iespēja parādniekam paredzēta netiek. Saistības izcelšanās veidi ir: • līgumi (contactus); • prettiesiskas jeb neatļautas darbības (delictus). Līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā, šeit pieņemtā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību. Pie katra saistību līguma būtības pieder vienas pusei apsolījums un tā pieņemšana no otras puses (vienpusējs līgums), vai savstarpējs apsolījums un tā pieņemšana no abām pusēm (divpusējs vai vairākpusējs līgums). Romiešu tiesībās saistības izbeidzas: 1) ar izpildījumu; 2) ar izpildījuma aizstāšanu; 1)ar pārjaunojumu; 2)ar ieskaitu; 3)ar sakritumu; 4)ar noilgumu; 5)ar izpildes neiespējamību. Katra saistības tiesība izbeidzas pati no sevis, kad izpildīta tai atbilstošā parādnieka saistība, t.i. nolīdzinot parādu. Ja saistības tiesības priekšmets ir nauda, tad saistību izpilda ar samaksu.
- Etnopolitika Latvijā un nacionālo minoritāšu tiesības starptautiskajos dokumentos
- Romiešu tiesības
- Romiešu tiesības: lietu, ģimenes, saistību
-
Tu vari jebkuru darbu ātri pievienot savu vēlmju sarakstam. Forši!Etnopolitika Latvijā un nacionālo minoritāšu tiesības starptautiskajos dokumentos
Konspekts augstskolai4
-
Romiešu tiesības
Konspekts augstskolai3
Novērtēts! -
Konstitucionālās un valsts tiesības
Konspekts augstskolai19
-
Eksāmena jautājumi konstitucionālajās tiesībās
Konspekts augstskolai18
-
Saistību tiesības
Konspekts augstskolai27