No vissenākajiem laikiem Romiešu sabiedrības pamats bija patriarhālā ģimene, bet attīstoties ekonomikai, tā pakāpeniski ira, dodot vietu asinsradinieku ģimenei. Romas valsts pēdējā posmā dominēja asinsradinieku ģimenes, bet līdzās pastāvēja arī patriarhālā ģimene.
Patriarhālā ģimene.
Senromiešu ģimene bija it ka noslēgts loks pret ārpasauli. Vienīgais ģimenes pārstāvis ārpasaulē bija ģimenes kungs un saimnieks un viņam piederēja absolūta vara pār cilvēkiem un lietām, kas ietilpa ģimenē. Viņš vienīgais bija patstāvīgs tiesību subjekts (persona sui iuris). Iedalījās – vīra vara pār sievu (manus mariti); tēva vara pār bērniem (patria potestas) un kunga vara pār vergiem (dominica potestas). Ģimenes vienību radīja tēva varas princips, nevis asinsradniecība, tāpēc ģimenes locekļi (sui) un radi (adgnati), bija visi tie, kas atradās šajā varā. Arī tie, kas ienāca ģimenē – sveši adoptēti bērni un vedeklas. Dēli un meitas, kas apprecējās un aizgāja no ģimenes, aizgāja no tēva varas un pārgāja jaunā ģimenē (sieva jaunā vīra varā) tika emancipēti. Zaudēja mantošanas tiesības. Tā tika dēvē par agnātisko radniecību. Nomirstot ģimenes galvai, pakļautās personas kļuva pastāvīgas – jaunie tiesību subjekti.…