Pirmatnējā romiešu reliģija pašos pamatos atšķīrās no grieķu reliģijas. Lietišķie romieši, kuru trūcīgā fantāzija nespēja radīt “Iliādai” un “Odisejai” līdzīgu tautas eposu, nepazina arī mitoloģiju. Viņu dievi maz atgādināja dzīvas būtnes. Tie bija abstrakti tēli bez noteiktas izcelsmes un dzīves gājuma, bez laulības un radnieciskiem sakariem, kuri grieķu dievus sasaistīta vienā lielā ģimenē. Dažkārt tiem nebija pat savu īsto vārdu, tikai apzīmējumi, iedēvējumi, kas noteica to varas un darbības robežās. Par tiem nestāstīja nekādas teiksmas. Mēs to tagad uzskatām par zināmu radošās iztēles šaurību, bet antīkajā pasaulē to atzina par romiešu pozitīvo īpašību; šī iemesla dēļ romieši tika dēvēti par visdievbijīgāko tautu. Romiešu dievu pasaule nepazina Kronu, kurš sakropļoja savu tēvu un aprija pats savus bērnus, nepazina noziegumus un netikumus.
Aprakstīšu dažus galvenos romiešu dievus:
Jupiters, Marss, Jūnona, Minerva, Venera, Vesta, Diāna, Merkurs, Neptūns, Vulkāns, Flora, Fortūna, Cerera, Herkuless,