5. Pirmie valsts varas orgāni Romā.
Senie romiešu ap VIII gs. dzīvoja pirmatnējā kopienas iekārtas apstākļos. Viņi bija organizēti ģintīs, kūrijās un ciltīs (gens, curia, triba). Pastāvēja 300 ģintis, katras 10 ģintis veidoja vienu kūriju, 10 kūrijas sastādīja cilti jeb tribu. Katram Romas pilsonim bija jāpieder pie ģints, kūrijas un cilts. Kā ģints loceklis viņš bija kopējā zemes īpašuma (ager publicus) dalībnieks, pastāvēja tiesības mantot ģints īpašumu, tas varēja lūgt ģintij palīdzību un aizsardzību, kā arī piedalīties kopējos reliģiskos svētkos. Kā kūrijas loceklis tas piedalījās tautas sapulcēs – comitia curiata, kurai kopiena bija augstākā vara, tā izlēma kopienas nozīmīgākos jautājumus. Kūriju sapulcēs tauta bija grupējusies un balsoja katra savā kūrijā. Katrai kūrijai bija viena balss. Kūriju vadīja ģints vecākais. Vecākie veidoja vecāko padomi jeb senātu. Senāts Romā ieguva svarīgu nozīmi. Tam bija tiesības apspriest visus tautas sapulcei iesniedzamos jautājumus, kā arī pastāvīgi izlemt finanšu un, ārlietu un ārkārtējos jautājumus. Senātā bija 300 locekļu.
Līdzās kūrijām un senātam bija vēlēts valdnieks – ķēniņš - rex , karavadonis, augstākais priesteris (pontifex maximus) un augstākais smagu kriminālo noziegumu gadījumiem.
Valdnieks bija vēlēts un tai pakļauts, to jebkurā laikā varēja atcelt.
Agrīnajā periodā Romai bija šādas pārvaldes institūcijas:
a) comitia curiata (tautas sapulce)
b) rex (ķēniņš)
Senajā Romā pastāvēja militāra demokrātija, jo tautas sapulcē varēja piedalīties visi ieročus nest spējīgie vīrieši. Tas nozīmēja, ka tautas sapulce bija Romas galvenais militārais spēks un galvenā institūcija.
Romas sociālo iekārtu raksturo cilvēku tiesiskā un faktiskā nevienlīdzība. Visi cilvēki ir vai nu brīvi vai vergi (omnes hominess vai liberi, vel servi sunt). Taču brīvie nebija vienlīdzīgi – bija pilntiesīgie pilsoņi un tiesības ierobežotie. Pilntiesīgāki, vissenākie Romas iedzīvotāji – patricieši… līdzās tiem – klienti un plebeji.
Klienti – radušies no trūkumā nonākušiem ģints locekļiem vai arī no citurienes ienākušiem ļaudīm. Tie bija personīgi brīvi, bet bez politiskām un civilām tiesībām. Klientiem vajadzēja aizstāvjus – patronus. Viņu savstarpējās attiecības regulēja parašas un vēlāk likumi. Klientam vajadzēja palīdzēt patronam saimniecības darbos, sekot līdzi karā utt.
Patronam vajadzēja aizstāvēt klienta intereses tiesā, sniegt tiesisku, morālu un materiālu palīdzību.
Plebeji – nepilntiesīgo kategorija. To bija daudz vairāk kā klientu. Tie bija personīgi brīvi, tiem varēja piederēt īpašums, bet tiem maksāja nodokļus. Tiem nebija tiesību piedalīties tautas sapulcēs, iesniegt prasību tiesā pret patriciešiem, nevarēja slēgt laulības ar patricietēm. Tiem nebija politisko tiesību, viņi atradās ārpus ģinšu-cilšu organizācijas un karadienestā tos neņēma. Verdzībai bija patriarhāls raksturs. Vergi pieder pie patriarhālas ģimenes un strādā galvenokārt mājsaimniecībā.
6. Servija Tullija reforma un tās nozīme valsts demokrātisko principu attīstībā.
Reformas, kuru īstenošanas gaitā un rezultātā izveidojās Romas valsts, saista ar Romas sestā ķēniņa Servija Tullija vārdu. Plebeju pieaugošais skaits, viņu loma Romas saimnieciskajā dzīvē bija pretrunā ar viņu politisko stāvokli.
…
