Mūsu ēras 2. gadsimta sākums bija Romas valsts lielākais uzplaukuma laiks. Romiešu celtnieki apguva dažādus velvju tehnikas (pusaploces telpas pārsegums) paņēmienus un izveidojās par izciliem meistariem šajā jomā, pierādot savu meistarību ar pasaulslaveno Romas Panteonu jeb visu dievu templi.
Romas Panteons (m.ē. 118. – 125.g.) pēc plānojuma ir rotondas tipa (apaļa) celtne (diametrs – 43,5 m, celtnes augstums 42,7 m), kuru vainago kupols, kas apšūts ar apzeltītām bronzas plāksnēm. Ārpusē kupols gandrīz nav manāms, jo, risinot sānspiediena problēmu, Panteona ārsienas paceltas lielā augstumā. Panteona kupols antīkajā arhitektūrā izmēru un konstrukcijas ziņā bija neredzēta parādība, kas kalpoja kā paraugs vēlāko gadsimtu kupolu celtnēm. Pats Panteona korpuss mūrēts no kaļķakmens, ķieģeļiem un betona, bet sienas no iekšpuses un ārpuses apšūtas ar krāsainu marmoru. Celtnes iekštelpas sienas dalās divos stāvos. Apakšējā stāvā tās šķeļ dziļas nišas, kur savulaik atradušās dievu statujas, bet otrā stāva sienas rotā pilastri (izvirzījums ar taisnstūra šķērsgriezumu sienas vai staba virsmā, parasti veidots pēc kolonnas uzbūves shēmas) un imitētas logailas. Cilindriskajai, no ārpuses pilnīgi gludajai Panteona būvei no vienas puses piekļaujas portiks – ēkas daļa ar divslīpju jumtu, kas balstās uz 16 korintiskā ordera (korintiskais kolonnu kārtojums: kolonnu kapitelis izrotāts ar akanta lapām un vijumiem, kuri atbalsta abaka stūrus) kolonnām un taisnstūra ieejas halle.…