Romas impērijas sabrukums. Mūsu ēras III gs. parādījās plašās Romas impērijas pirmās brukšanas pazīmes. Sākumā atšķēlās Britānija un Gallija. Ēģiptē un Sīrijā kādu laiku valdīja bagātā pilsēta-valsts Palmira, kura atradās karavānu ceļu krustojumā, ziemeļaustrumos no Damaskas. Aurēlijs (270-275) uz laiku atjaunoja jau nopietni iedragāto paklausību Romas autoritātei. Tomēr pašnoteikšanās tendence austrumos turpinājās. Kā sekas tam, IV gs. tika pārvietots impērijas varas centrs uz austrumiem, izveidojās patstāvīga Austrumu Romas valsts jeb Bizantija. Ķeizars Konstantīns Lielais par jauno valsts galvaspilsētu iesvētīja 330.g.11.maijā Septimija Sevēra pārbūvēto Bizantiju, kuru nosauca par Nova Roma, bet tauta to iesauca par Konstantinopoli. Veco Romu atstāja vairāk pāvesta teikšanā.
Rietumu impērija pastāvēja līdz 470.gadam, kad ziemeļtautu uzbrukuma laikā tā sabruka. Toties Austrumu jeb Bizantijas impērija pastāvēja līdz Konstantinopoles krišanai, kad to 1453.gadā iekaroja osmaņu turki. Šo gadu daži vēsturnieki uzskata par viduslaiku beigām.
Latīņu valoda, kas pārveidotās formās turpina pastāvēt tā sauktajās romāņu valodās (kā itāļu, franču, spāņu), un romiešu likumi, kuri kļuva par mūsdienu likumdošanas bāzi, veido paliekošo Romas ieguldījumu visas civilizācijas attīstībā. Materiālās vērtības vēl šodien ir vērojamas īpaši romiešu celto ceļu pārpalikumos, kuri diezgan bieži ir sastopami Eiropas dienvidos un Britānijā. Pati impērija, kaut arī zināmu laiku pretojās Kristus Evanģēlijam, tomēr ar savu sakaru sistēmu stipri veicināja strauju kristīgās Baznīcas izplatīšanos.
…