“Kas ir mūsdienu kinostudija! Mes, skatītāji, zinām, ka tajā uzņem filmas. Kinostudijā top māksla. Kinostudija ir mākslas un ražošanas simbioze. Un ražošanā viss pakļauts stingram aprēķinam, matemātikai, iespējams, arī augstākajai.” – tie ir Henriha Lepeško vārdi 1980. gadā.
Pirmā “kustīgo bilžu” izrāde Latvijā notika 1896. gadā. Pirms pasaules pirmājam karam tika demonstrēti tikai filmas, filmētas ārzemēs. 1914. gadā jau bija diezgan daudz kinoteātru.
Bet pirmie dokumentālie kadri Latvijā tapa 1910. gadā, kad Rīgā tika filmēta Pētera I pieminekļa atklāšana. 1913-14. gadostika nofilmētās trīs mākslas filmas (pirmā – Ventspilī, parējas divas Rīgā). Šīs filmas demonstrējas dažados Krievijas pelšetās kā arī ārzemēs. Pirma pasaules kara laikā filmu ražošana tika apturēta.
1920. gadā aktieris un režisors V. Segliņš pēc sava scenārija uzņema pusstundas filmu “Aizejot uz karu”. Tajā paša gadā Rīga bija nodibināta akciju sabiedrība “Latvju filma”. 1921. gadā tas atklāja kinoaktieru kursus, kurus vadīja krievu režisors P. Čardinins un V. Segliņš. Čardins uzņema četras filmas. Mākslas līmenis bija zems, bet tomēr tas bija pirmais latviešu aktieru mēģinājums kino.
Pirmā latviešu skaņu filma paradījas 1933. gadā – “Daugava” – pilnmetrāžas skatu filma ar spēles elementiem. 1935. gadā filmas ieskaņošanā jau izmanto aparatūru, izstrādāto VEFā. Spilgtākā filma, kas tapusi pirmskara neatkarīgajā Latvijā, ir 1939. gadā ekranizētais V. Lača romāns “Zvejnieka dēls” ar Pēteri Lūci galvenajā lomā.
Šīs filmas režisors Vilis Lapenieks grāmatā “Dullā Daukas piezīmes” raksta, ka “Zvejnieka dēls” ir pagrieziens latviešu kinovēsturē. Un viņš nekļūdās.…
