Pirmās runas bija tiesu runas līdz ar to attīstījās arī retorikas teorijas aizsākumi saistīti ar pirmajiem runas sacerētājiem.- Teisijs un Koraks. Viņi nodibināja oratoru skolu, kur viņu mērķis bija iemācīt pārliecinoši runāt balstoties uz argumentu ticamību, nevis uz patiesumu. Viens no visievērojamākajiem sengrieķu tiesas runu sacerētājiem bija Līsījs (445.-380. g.p.m.ē.), viņa runas izcēlās ar savdabīgu emocionālu noskaņojumu, kur viņš sīki un smalki apraksta katru detaļu atēniešu dzīvē, kur stāstījums jau robežojās ar daiļliteratūru. Jau vēsturiski bija izveidoti uzstāšanās efektivitātes nosacījumi tieši tiesu runai. Šajā tālajā vēsturē pirmais likums bija Homēra likums, kas nosaka argumentu secību, otrais likums ir Sokrāta likums, visvārīgāko jautājumu uzdod trešo, pirms tam uzdodot vienkāršu jautājumus, uz kuriem bez grūtībām var atbildēt. Trešais likums ir Paskāla likums, kas paredz dot iespēju arī oponentam paust savu viedokli. Šie trīs likumi, principi ir veidojušies vēsturiski un tālākie jau ir attiecināmi uz mūsdienām.
Vēsturiski pēc tiesu runām izveidojās svinīgas runas, par kuru aizsācēju uzskatāms Gorkijs (485.- 380.g.p.m.ē.) Viņš tiek uzskatīts par pirmo profesionālo daiļrunātāju. Viņš uzskatīja, ka runai „jāapbur” klausītājs un šo mērķi ir iespējams sasniegt ar runas formu, stilu. Platons savā dialogā „Gorkijs” apraksta kā Sokrāts un Gorkijs apspriež daiļrunas mākslu un pēc jautājuma apspriešanas Gorgijs ir vienisprātis ar Sokrātu, ka daiļrunāšana ir pārliecināšanas māksla, kas iedveš ticību nevis pamāca.
…
