Autori vienoti atgādina par galveno ekonomikas problēmu – resursu ierobežotību un cilvēka neierobežotām vēlmēm un vajadzībām . Vēlmes un vajadzības ir jāspēj atšķirt. Vēlmes spēj būt dažādas, bet tad, kad cilvēks reāli cenšas vai spēj savas vēlmes īstenot, tad tās kļūst par vajadzībām. Vajadzības var iedalīt divos tipos – absolūtās un faktiskās vajadzības .
Absolūtās vajadzības ir tādas vajadzības, kuras tiek plānots apmierināt perspektīvā. G. Lībermanis min piemēru, kur viņš 1990. gadā pajautāja studentiem, vai tie vēlētos iegādāties auto, protams, visi vēlējās, taču neviens auditorijā nespēja to atļauties, taču jau 6 gadus vēlāk viņa studentu vidū bija automašīnu īpašnieki. Tas parāda, kā 1990. un 1996. mainījās valsts ekonomiskais stāvoklis. Šādas pārmaiņas maina cilvēku vajadzības un to īstenošanu iespējas.
Faktiskās vajadzības ir tās, kuras reāli var īstenot. Tas ir, ražošana spētu šādas vajadzības apmierināt jebkurā brīdī.
Cilvēku vajadzības visu laiku mainās un attīstās. G. Lībermanis šeit min „atgriezenisko saiti” , kur cilvēku vēlmju apmierināšanas nolūkos tiek uzsāktas jaunas ražotnes, kuras izraisa jaunas vēlmes, kuras arī ir jāapmierina un tādējādi process nepārtraukti turpinās.