“- Tas, ka ticības un zinātnes atticības kļuva brīvākas, veicināja jaunu zinātnes metožu attīstību, kā arī jaunas reliģiskas atklāsmes. Tādējādi tika likts pamats diviem lieliem pavērsieniem 15. un 16. gadsimtā, proti, renesansei un reformācijai.”
“- Ar renesansi mēs apzīmējam vispusīgu kultūras uzplauku kopš 14. gadsimta beigām. Tā sākās Ziemeļitālijā, bet 15. un 16. gadsimtā strauji izpaltījās ziemeļu virzienā.
Vai tu nemin’ji, ka “renesanse” nozīmē “atdzimšanu”?
Jā, patiešām, un tas, kas atdzima, bija antīkās pasaules māksla un kultūra. Mš labprāt un bieži runājam arī par “rnesanses humānismu”, jo atkal visa sākums un pamats bija cilvēks – pēc garajim viduslaikiem, kad dzīve tika skaitīta “dievišķā gaismā”.”
(Justeins Garders. Sofijas pasaule.)
“Kādā Lamančas ciematā, kura vārduman nav patikas atcerēties, vēl nesen dzīvoja viens no tim idalgo, kura mantība ir dzimtas šķēps, senlaicīgs vairogs, izdilis kleperis un medību suns. Pusdienās oļja, visbiežāk no vērša, nevis no jēra gaļas, vakaros parasti vinegrets, sestdienās ceptas olas ar spķi, piektdienās lēcas, svētdienās balodis piedevām – tas viss prasīja trīs ceturtdaļas no viņa ienākumiem. Atlikumu viņš izdeva par svētdienas tērpu – smalkas vadmalas svārkiem, samta biksēm un kurpēm, bet darbdienās staigāja pašaustas, taču labas vadmalas kamzoļos.”…
