Ar jēdzienu renesanses literatūra apzīmē literatūru, kas radusies Eiropā renesanses laikmetā no 14.gs. beigām (Itālijas renesanse) līdz 16.gs. beigām un 17.gs. sākumam. Renesanses literatūras aizsākumi meklējami Itālijā, kur 14.gs. darbojās tādi autori kā Frančesko Petrarka, Dante Aligjēri un Džovanni Bokačo. Iespējams, būtiskākā renesanses literatūras iezīme - daudzi nozīmīgi renesanses darbi rakstīti nacionālajās valodās, lai gan vēl joprojām daudzi darbi tapuši arī viduslaikos dominējušajā latīņu valodā (piemēram, Roterdamas Erasma darbi u.c.). Tautas valodā rakstītā literatūra savukārt veicināja lasītāju loka paplašināšanos, plašāku slāņu izglītību (te liela nozīme arī reformācijai un kontrreformācijai 16.gs.) un arī straujāku renesanses ideju izplatību.
Renesanses literatūrā zināmā mērā tika atdzīvinātas antīkās literatūras tradīcijas.
Par nozīmīgākajiem renesanses autoriem tiek uzskatīti Petrarka, Dante, Bokačo, Nikolo Makiavelli, Baldasāre Kastiljone Itālijā, Roterdamas Erasms Nīderlandē, Mišels Monteņs, Fransuā Rablē Francijā, Lope de Vega, Pedro Kalderons de la Barka, Migels de Servantess Saavedra Spānijā, Luiss Vass di Kamojss Portugālē, Tomass Mors, Edmunds Spensers, Filips Sidnijs, Bens Džonsons, Kristofers Mārlovs, Viljams Šekspīrs Lielbritānijā.
Iezīmes:
Saistība ar humānisma ideāliem, atbrīvošanās no viduslaiku reliģiskā dogmātisma ietekmes.
Atbalsta meklēšana antīkā laikmeta ideālos, sava laika reālajā dzīvē un tautas folkloras gudrībā.
Uzmanības centrā pilnasinīgs cilvēks, kas tverts dzīves kontekstā un atspoguļo personības tapšanas procesu.
Reālistiskā pieeja īstenības atveidojumam, tēlu konkrētība un maksimāla individualizācija. Cilvēcisko kaislību atspoguļojums, spēcīgo raksturu kults literatūrā.
Sava laika negāciju un pretrunu atmaskojums literatūrā.…