Džovanni Bokačo (1313-1375) – literāts un humānists, Petrarkas draugs. Viņš uzskatīja Draugu par savu idejisko skolotāju, taču pats attīstīja pavisam jaunu literatūras žanru – novele, kas gan netika tik augstu vērtēts kā dzeja. Savus darbus viņš rakstīja itāļu valodā. Noveļu centrā Bokačo izvirzīja vienkāršos ļaudis, kuros cienīja optimistisko skatījumu uz dzīvi, asprātību, ar kādu tie prata izkļūt no neveiklām situācijām un spēju dziļi just un pārdzīvot. Viņa varoņi aizstāv savas tiesības baudīt dzīvi, spītējot baznīcas morālei. Daļā sabiedrības tas izsauca neapmierinātību, jo šķita, ka literatūra zaudē savu dievišķo sūtību un kļūst netīra, nicināma. Džovanni kļuva slavens ar savu noveļu krājumu „Dekamerons”, kurā ietilpst 10 noveles. Šā noveļu cikla tēlu un raksturu bagātība sniedz spilgtu priekšstatu par tā laika tautas masu reālo situāciju, dzīvi un tradīcijām, interesēm un kaislībām.
Bokačo un Petrarkas sāktās humānisma tradīcijas literatūrā izraisīja pacēlumu vairāku gadu garumā. Šo visu pārtrauca katoļu baznīcas aktivitātes (svētā inkvizīcija, ķeceru prāvas, aizliegto grāmatu saraksti), kas sākās 16.gs. Baznīca pieteica karu humānisma ideāliem un brīvā gara principiem. Daudzu literātu vārdi tika ierakstīti inkvizīcijas sarakstā, bet paši autori iznīcināti reliģisko dogmu tīrības vārdā.
Secinājumi:
Galvenās idejas bija tieksme uz reālismu un jebkura cilvēka tiesības brīvi just un baudīt dzīvi;
Humānisma idejas bija aktuālas galvenokārt slaveno literātu dzīves laikā.
Baznīca pretojās šīm idejām, jo tās noniecināja baznīcas un baznīcas kalpu darbību.
…
