Roterdamas Erasms
(Arī Erasms Roterdamietis), Dezidērijs (īstajā vārdā Gerhards Gerharda dēls; 1469. 28. X – 1536. 12. VII) – nīderlandiešu zinātnieks, humānists, rakstnieks. Ievērojamākais ziemeļu renesanses pārstāvis, kristīgais humānists. Mācījies Parīzes universitātē (1495. – 99.). Kritizēja garīdzniecību, sholast. zinātnieku aprobežotību, daudzas feodālās sabiedrības sadzīves parādības. Sagatavoja Jaunās derības pirmiespieduma tekstu sengrieķu valodā (1517) un tā latviešu valodas tulkojumu (1519) ar plašiem komentāriem. Iebilzdams pret katolicisma dogmatismu un sholast. filozofiju, Roterdamas Erasms nosodīja M. Lutera reliģijas fanātismu. Pedagoģijā asi noliedza viduslaiku izglītības metodes un audzināšanu (traktāts „Par pareizu bērnu audzināšanu no pirmajiem mūža gadiem”, 1529). Gandrīz visi Roterdamas Erasma darbi sarakstīti latviešu valodā. Renesanses laikmeta humānisma centieni raksturīgi arī Roterdamas Erasma literārajiem darbiem. Krājumā „Sakāmvārdi” (1500) sakopoti antīko autoru sakāmvārdi (grieķu un latīņu valodā) ar Roterdamas Erasma komentāriem, krājumā „Draudzīgas sarunas” (latīņu valodā, 1519. – 35.) iekļautas Roterdamas Erasma apceres un pedagoģiskas pamācības par ētiska satura jautājumiem. Nozīmīgākais Roterdamas Erasma darbs – „Muļķības slavinājums” (1509, latviski 1959, 1985); tajā satīriski izsmieti un atmaskoti viduslaiku sabiedrības tikumi, tumsonība. Roterdamas Erasma cīņa par domas brīvību, pagātnes kultūras vērtību saglabāšanu ietekmēja Eiropas sabiedriskās domas attīstību.
Dante Aligjēri
(1265. V – 1321. 13. IX) – itāļu dzejnieks. Dzimis Florencē. Cēlies no senas, bet nabadzīgas dižciltīgo dzimtas. Ieguvis vispusīgu izglītību. Ap 1295. g. sāka aktīvu politisko darbību. Iestājās „balto gvelfu” – mēreno karaļa pretinieku un itāļu pilsētu neatkarības aizstāvju partijā. Kad Florencē uzvarēja pāvesta partija „melnie gvelfi”, 1302. g. Dantem aizmuguriski tika piespriests nāves sods. Pārējo mūža daļu Dante Aligjēri pavadīja emigrācijā. Literāro darbību sācis 80. gadu beigās ar dolce stil nuovo manierē rakstītiem dzejoļiem. Agrīnajos dzejoļos Dante Aligjēri apdziedājis jaunu sievieti – Beatriči Portināri, kas kļuva par viņa daiļrades iedvesmotāju. Šie soneti un tiem pievienotais vēstījums par mīlestību uz Beatriči veido pirmo autobiogrāfisko sacerējumu R-Eiropas literatūrā – „Jaunā dzīve”. Pielīdzinot Beatriči jaunavai Marijai un identificējot reliģiozo pielūgsmi ar pasaulīgo mīlestību, Dante Aligjēri jau savā jaunības darbā atteicies no viduslaiku kristīgās ticības dogmām. Traktātā „Par tautas valodu” (nepabeigts) aplūkotas poētikas problēmas, pētītas itāļu valodas attīstības iespējas, dialektu daudzveidība un tās priekšrocības salīdzinājumā ar latīņu valodu. Ap 1304. – 07. rakstījis sacerējumu Toskānas dialektā „Dzīres” (nepabeigts), kas sastāv no 4 traktātiem par morāles tēmām. Traktātā „Par monarhiju” iztirzājis ideālas, no pāvesta varas neatkarīgas monarhijas pastāvēšanas iespējas. Dantes Aligjēri ievērojamākais darbs (arī viens no izcilākajiem dzejas darbiem pasaules literatūrā) – poēma „Komēdija”, kas 14. gs. beigās nosaukta par „Dievišķo komēdiju”. Tercīnās rakstīto darbu veido 3 daļas: „Elle”, „Šķīstīšanas kalns”, „Paradīze”. Šajā poēmā atklājas Dantes Aligjēri uzskats par cilvēku laicīgo un mūžīgo dzīvi. Vergilija vadībā dzejnieks nolaižas Elles lokos, kāpj Šķīstīšanas kalnā, līdz beidzot nonāk Paradīzē, kur viņu pavada Beatriče. Dievišķo gudrību Dante Aligjēri saskata cilvēces apvienošanā „laicīgajā dzīvē” ideālas monarhijas vadībā un harmonijas sasniegšanā „nākamajā dzīvē” ideālas baznīcas vadībā. Sava laikmeta traģēdiju Dante Aligjēri redz neiespējamībā īstenot šos „dievišķās gudrības” nodomus. „Dievišķajai komēdijai” strāvo cauri Visuma un cilvēka traģiskās atšķirtības apziņa. Lai gan poēmas poētiskā struktūra aptver viduslaiku teoloģiju, literatūru un kultūru, tajā jau vērojamas renesanses literatūrai raksturīgās iezīmes. „Dievišķās komēdijas” poētiskā valoda kopā ar Dž. Bokačo un F. Petrarkas darbiem ir kļuvusi par itāļu literārās valodas paraugu. Latviski Dantes Aligjēri darbi kopš 1893. g.
Frančesko Petrarka
(1304. 20. VII – 1374. 19. VII) – itāļu dzejnieks. 1311. g. pārcēlies uz Aviņonu (Francijā). Mācījies Monpeljē un Boloņā. 1326. g. iesvētīts par garīdznieku. 1330. – 47. g. bijis kardināla Kolonnas dienestā. 1341. 8. IV Romā svinīgi pasludināts par dzejnieku. 1353. g. atgriezies dzimtenē. Frančesko Petrarka tiek uzskatīts par renesanses humānisma kultūras pamatlicēju. Lai gan Frančesko Petrarka nebija pilnīgi pārvarējis viduslaiku ierobežojumus, taču viņš bija kritiski pārvarējis sholast. uzskatus. Filozofiskajā traktātā „Secretum” (1342. – 43.) atspoguļota askētiskās morāles sadursme ar dzejnieka centieniem pēc slavas un laicīgas mīlestības. Traktātā „De remediis utriusque fortunae” aplūkotas laimīgas dzīves iespējas. Latīņu eposā „Āfrika” (1339. – 42., vairākkārt pārstrādāts), kas sarakstīts pēc Vergilija „Eneīdas” parauga, cildinājis Seno Romu. Rakstījis arī alegoriskus dzejoļus par ganu dzīvi („Bukolikas”, 1346. – 57.). Itāļu valodā rakstītajā dzejā dominē politikas un mīlestības tematika. Kanconā „Mana Itālija” nosodījis valsts sadrumstalotību. Īpaši nozīmīga ir Frančesko Petrarka mīlas lirika, ko viņš veltījis Laurai – sievietei, ko saticis 1327. 6. IV kādā Aviņonas baznīcā. Pēc 1366. g. apkopojis šos dzejoļus krājumā „Rerum vulgarium fragmenta” (vēlāk pazīstams ar nosaukumu „Canzoniere”). Pēdējā manuskriptā, kas saglabājies Vatikānā, ir 337 soneti, 29 kanconas, 9 sekstīnas, 7 balādes, 4 madrigāli.
…
