Renesanse nozīmē atdzimšanu. Tā bija Grieķijas un Romas klasisko tradīciju atjaunošana mākslā un izglītībā, ar kuru sākās izmaiņas sabiedriskajā dzīvē. Renesanse iezīmē viduslaiku beigas un jauno laiku sākumu. Radusies Itālijā tā pakāpeniki aptvēra visu Eiropu, un kulmināciju sasniedza 15. un 16.gadsimtā. Jauno ideju izplatību veicināja arī tāds tehnisks jaunizgudrojums kā grāmatu iespiešana.14.gadsimta Itālijā atdzima intreses par Senās Grieķijas un Senās Romas mākslu, arhitektūru un litertūru. Mācītie vīri novērtēja šo zināšanas nozīmi un mēģināja saliedēt antīkās idejas ar kristīgo ticību. Cilvēka zemes dzīve viņus saistīja vairāk nekā pēc nāves augšām celšanās izredzes. Mākslinieki tiecās pēc reālistiskāka un precīzāka cilvēka figūras attēlojuma pat Kristus un citu svēto gleznojumos. Arī litertūrā itāļu dižie dzejnieki Dante (1265-1231) un Pretrarka (1304-1374) pievērsās cilvēka dabas iepazīšanai. Jaunās tendences no Itālijas izplatījās citās Eiropas zemēs. Baznīcas absalūtās varas apšaubīšana valdniekus mudināja akcentēt savu ietekmi. Viņi pasūtija maksliniekiem brīnišķīgās gleznas, skulptūras, un celtnes, kas cildināja viņu nozīmīgumu. Māksliniekus sāka atdzīt par ievērojamiem sabiedrības locekļiem. Lai gan daudzus no viņu darbiem vienkāršie laikabiedri neredzēja, mūsdienās to skaistumu dievnamos un muzejos var apbrīnot miljoniem cilvēku no visas pasaules!
Renesanse nav tikai pagātnes atkārtojums. Tā ir jaunu atklājumu un jaunu ideju laiks. Par renesanses laikmeta darbinieku kļuva klasiskā ideja par cilvēka pilnveidošanos. Humānisti par galveno izvirzīja cilvēku, viņa spējas, vajadzības un centienus. Izglītība vairs nebija tikai baznīcas prerogatīva. Tika atvērtas jaunas skolas un universitātes, notika zinātniski un medicīniski ekspermenti. (mākslinieks Leonardo da Vinči izdarīja līķu sekcijas, lai labāk izprastu cilvēka organisma fonkcijas.)…
