Spēcīgi un neatkarīgi attīstījās Ziemeļeiropas māksla, kur auzplauka Burggotiksoundijā- Vācu skola. Kas veidojās ap Albrehtu Dīreru(1471-1528), ainavistu Albrehts Aldorfers no Nirnbergas (1480-1538) un portretistu Hans Holbeins no Augsburgas (1497-1543), uzturēja kontaktus ar dienvidiem, taču bija paši par sevi patstāvīgi. Renesanses arhitektūra parasti izpaudās kā rekacija uz gotisko stilu. Eiropas aristokrātijai kalsiskās Adrea Palladio (1518-1580) villas gandrīz vai kļuva par apsēstību. Līdzekļi tika tērēti greznu piļu celtniecībai, aristokrātu rezidencēm Luāras ielejās, lepniem pilsētnieku namiem un arka’dēm ieskautiem parkiem Vācijā, Holandē, itāļu stila rātsnamiem no Amstersamas līdx Augsburgai, Leipcigai un Zamoscai. Ne visām Eiropas lingvistikajām kopienām izveidojās nopietna literatūra. Tās, kuras atpalika bija – Vācija, Krievija, Balkāni – kuri nidevās reliģiskiem meklējumiem. Viduseiropā ievērojama literatūras daļa joprojām tapa latīņu valodā.
Manuprāt, renesansei bija kas kopīgs ar nedaudz senāko baznīcu reformas kustību. Viecinot Jaunās derības studēšanu, jaunajai paaudzei tas lika sapņot par aizgājušajām, pirmatnējās kristietības tradīcijam un vērtībām, līdzīgi tam, kā citi bija sapņojuši par zudušo antīkās pasaules laikmetu. Renesanci nedrīkst kategorizēt vai idalīt pāris periodos.
…
