Renesanses jēdziens
Plašā nozīmē renesanse ir arī kultūras pārorientācija, kad viduslaiku attieksme pret pasauli tika aizvietota ar individuālu pieeju visu problēmu risinājumā. Cilvēkus vairāk sāka interesēt senās Romas nekā jaunās Jeruzalemes dzīve. Viduslaiku teocentrisko pozīciju, kad visa mērs bija Dievs, nomainīja antropocentriska orientācija, kad par visa mēru kļuva cilvēks. Akcents tika likts nevis uz Dieva, bet cilvēka slavu.
Renesanses arhitektūra un māksla
Jauns ideāls arhitektūrā
Renesanses laikmeta cilvēks ar jaunām acīm raudzījās ne tikai uz senajiem rakstiem, bet arī uz antīko celtņu atliekām.
Renesanses laika baznīcas vainagoja kupols. Pirmais kupols pēc arhitekta Filipo Brunelleski plāna tika uzcelts Florences katedrālei. Velves kļuva cilindriskas. Bieži tās aizstāja grezni rotāti griesti. Ēkas greznoja kolonnas un pilastri. Dievnamu sienas tika apgleznotas ar freskām. Gotikai raksturīgās vitrāžu krāsainības vietā lieli logi pielēja telpu ar gaismu.
Renesanses laika bagātnieki centās pēc iespējas vairāk prieka gūt no pasaulīgās dzīves. Viņi sacentās savā starpā par greznākām pilīm, mājas iekārtojumu un apģērbu. Valdnieki, bagāti tirgotāji un baņķieri daļu savas naudas ziedoja mākslas atbalstīšanai. Pateicoties tam, Renesanses laikā strauji uzplauka kultūra.
Izmainījās arī rātsnami, pilis un pilsoņu dzīvojamās ēkas.
Biezos viduslaiku mūrus nomainīja greznas pilis (palaco). To sienas rotāja logu rindas. Ēkās bija lielas telpas ar augstiem griestiem. Iekšējos pagalmus ieskāva kolonādes. Telpas greznoja gleznas un skulptūras. Arhitekti tiecās pēc tā, lai celtnes radītu cēluma un plašuma iespaidu, tādējādi apliecinot nama īpašnieka varenību un bagātību.
Šādas celtnes saskanēja ar Renesanses cilvēka dzīvesprieku un pašapziņu.
Jauni uzdevumi gleznotājam un tēlniekam
…
