Renē Dekarts "Meditācijas par pirmo filosofiju"; sestā meditācija

Ķermeņa daba: nevienu tā daļu nevarētu sakustināt kāda cita daļa, ja vien to tieši tādā pašā veidā nevarētu sakustināt jebkura cita no tām daļām, kas atrodas starp šīm abām. [sāpju izjūta pēdā tiek nodota smadzenēm ar nervu starpniecību; nostiepta diega A,B,C,D daļa D tiek pavilkta, tad daļa A tiek sakustināta tāpat, kā tā tiktu sakustināta, ja pavilktu daļu B vai C] (213-215; [21.]; VII,87)
Ikviena no kustībām [kas notiek smadzeņu daļā, kas iespaido prātu] izraisa vienu noteiktu sajūtu, kas vislielākā mērā noder vesela cilvēka ķermeņa saglabāšanai. (215-217; [22.]; VII,88)
Cilvēka daba, ciktāl tā ir salikta no ķermeņa un prāta, var būt tāda, kas reizēm ir kļūdaina un maldinoša. (219; [23.]; VII,89)

8. Sapņa šaubu pārskatīšana
Visas sajūtas, kas attiecas uz ķermeņa ērtībām vai neērtībām, biežāk norāda uz patieso nekā maldīgo; ja es vienas un tās pašas lietas pārbaudīšanai varu lietot sajūtas un atmiņu [kas savieno tagadējo ar bijušo], un prātu, man vairs nav jābaidās, ka ikdienā uzrādītās sajūtas varētu būt maldīgas.
Atšķirības starp miegu un nomodu: atmiņa nevar saistīt sapņus savā starpā un ar visām pārējām dzīves darbībām, kā tā sasaista lietas, kas notiek, kamēr esmu nomodā [pēkšņa kāda parādīšanās/pazušana liktu spriest, ka tā ir iztēle, kā parasti notiek sapņos; dzīvē tiek pamanīts, no kurienes/kur/kad kāds atnāk/aiziet]. (221; [24.]; VII,90)
…