Viedokļi dalās jautājumā, kad runa iet par zvanīšanu vai nezvanīšanu medijiem, ja relīzes ziņa netiek publicēta. Vieni apgalvo, ka zvanīšana ir nepiedodama, bet citi uzsver nepieciešamību ietekmēt žurnālista rīcību ar zvanu pareizā brīdī. Protams, nav nepieciešams zvanīt žurnālistam 5 minūtes pēc relīzes izsūtīšanas ar jautājumu, vai viņš to ir saņēmis. Bet, ja ziņa ir pietiekami svarīga, un tādai tai vajadzētu būt, nav nekā nosodāma, ja šāds zvans tiek veikts ar korektu neuzbāzīgu apvaicāšanos par relīzes saņemšanu. Tomēr šo jautājumu var uzskatīt par ļoti delikātu un šeit ir grūti novilkt robežu, kas ir uzmācīga zvanīšana un žurnālista traucēšana un kas ir labas komunikācijas veidošana, ar mērķi panākt vēlamo efektu.
Man patīk Deivida Mērmana Skota ieteikumi, kā uzrunāt medijus. Viņš vienmēr ir apgalvojis, ka mediju apbēršana ar surogātpastu nedarbojas.8 Viņš uzsver nepieciešamību katrā reizē mērķēt uz vienu žurnālistu, iegūstot viņa uzticību un izrādot interesi par žurnālista profesionālo darbību. Viņš ierosina palīdzēt žurnālistam saprast kopainu un iekļaut labas pieredzes informāciju, piemēram, kā klients sadarbojas ar uzņēmumu vai kādu labumu ir guvis klients. Viņš arī iesaka vienmēr operatīvi sazināties ar mediju pārstāvjiem un nosūtīt viņiem informāciju solītajā laikā. Šis ieteikums ir zelta vērts, ne reizi vien no žurnālistiem esmu dzirdējusi sūdzības, ka relīzes izsūtītāji uzskata, ka ar relīzes izsūtīšanu viņu pienākums ir beidzies. Brīdī, kad papildus informācija ir nepieciešam, tā ir jāsniedz. Un visbeidzot, nevajag uzskatīt, ka žurnālisti nevēlas saņemt preses relīzes. Viņi tās vēlas saņemt, jo arī viņiem ir nepieciešamas jaunas idejas, viedokļi, sensācijas un aktualitātes.9
…
