F. Bārda ir Dieva meklētājs. Viņu stipri nodarbina ticības jautājumi. Reliģija, tās problēmas, iespējams, ir viņa dzejas pamatproblēmas. Reliģija ir centrs, ap kuru saistās viņa darbi. F. Bārda ir mūsu reliģiozi bagātākais dzejnieks. Viņa reliģiskajā pārdzīvojumā var saskatīt trīs slāņus – senlatvisko, kristīgo un panteisko. Bārda savos reliģiskajos uzskatos nav dogmatiķis, viņā ir dzīva ticība, sirds reliģija. Tā viņa reliģija ietērpjas dzīvās gleznās, kas izteic dziļas filozofiskas atziņas. Dzejnieks reliģijā apvieno jūtas un prāta. Īpatnēja rakstura reliģija. Viņš iet pie dievgalda, cienī savu vecāku ieražas. Katru vakaru viņš pārmet krustu sev, sievai un bērniem, teikdams, ka tā jau vecāmāte ir darījusi un tā arī viņš vienmēr gribot darīt, bet pret kristīgo baznīcu kā iestādi vienmēr izturējies vienaldzīgi Kristu, baznīcu, augšāmcelšanos viņa dzejā tikpat kā nevar sastapt. Bībeli gan lasījis, bet vairāk kā darbu ar brīnišķīgiem tēliem, nevis domādams par reliģiju. Reliģija Bārdam, kā gandrīz visiem romantiķiem, saistās ar cilvēka kopības izjūtu ar kosmu. Viņš mirkļus un izzūdošo saista ar mūžīgo, visniecīgākās lietās redz mūžības atspulgu. Friča Bārdas mākslas pamattonis ir makrokosma apbrīns, ticība dzīvības dievišķajai vienībai, viņa dzeja ir metafiziska. F. Bārdas Dievs ir gars. Tā ir kā pārpersoniska substance, kuru viņš sauc par Mūžīgo gaismu. Mūžīgā gaisma ir visu lietu uzturētāja un veidotāja. Bārda parasti izvairās no Dieva personifikācijas, to tēlodams kā mūžīgo gaismu.
…tā Debess un tas Dievs, kas dziļi dvēs’lē mīt! Nav mūžam iespējams to aptvert, izpētīt, Bet zina sirds: še dvēs’lei kaut kā pieskaras pie neizdibināmās gaismas Mūžīgās… …
