Laicīgā vara kā neizbēgamais un nepieciešamais ļaunums -> Cilvēka grēks ir radījis nepieciešamību pēc varas un tās mērķis ir šo grēcīgumu ierobežot (ierobežot cilvēku grēcīgumu un radīt zināmu kārtību). Miers un kārtība jārada un jāuztur zemes dzīvē. Augustīns kārtību raksturoja kā katram savu vietu – ja cilvēks piedzimst par vergu, tad tā ir viņa nasta. Viņš nepieļauj iespēju, ka valstij varētu pretoties.
Akvīnas Toms (ap 1224/25-1274) vairāk akcentē saprātu – Dievs nevis dara tā kā grib, bet tā, kā uzskata par saprātīgu. Dievs pasauli vada nevis ar gribu, bet ar prātu. Viss nav Dieva patvaļas rezultāts, bet Dieva saprāta rezultāts.
Cilvēks var būt saprātīgs, tāpēc Dievs piešķīris cilvēkam brīvo gribu. Akvīnas Toms īpaši uzsvēra mērķi cilvēka dzīvei, valsts pastāvēšanai, tiesībām. Cilvēkam raksturīga tiekšanās pēc labuma: prāts nosaka mērķi, bet griba virza uz šo mērķi. Jau pašā cilvēkā ielikts mērķis tiekties pēc labuma – kādu ceļu iet, lai to sasniegtu. Prāts dots, lai cilvēks varētu labumu definēt, bet griba, lai cilvēku piespiestu iet uz mērķi. Bet cilvēks nav pilnīgs – ir problēmas mērķa izvēlē, tāpēc ir jāpalīdz. Visiem ir kopējs mērķis, kuru nosaka vara. Visa vara nāk no Dieva. To, kas ir labs/ļauns nosaka Dievs. Cilvēks var tikai panākt, lai tas tiktu īstenots. Varas izvēlētais mērķis – taisnīguma un labas valsts formas kritērijs. Brīvo gribu cilvēkam ir piešķīris Dievs, tāpēc neatkarīgi no tā, vai vara ir laba, vai slikta, pretošanās tai neatbilst Dieva gribai.
Renesanses un apgaismības laikā uzskati par dabiskajām tiesībām kļuva racionālāki – dabiskie taisnīguma principi sakņojas saprātā. Dievu aizstāj ar cilvēku sabiedrību – viss jābalsta uz cilvēka saprātu.
…
