Reliģija un kultūra

Eksistence un Kristus
Teonomija, kas nodrošina reliģijas un kultūras vienību, tikusi īstenota, pateicoties Jaunās iras atklāsmei Jēzus Kristus personā.
Teoloģiskās domas virzienu var noteikt pēc tā, kādu vietu tajā ieņem kristoloģija, jo Kristus figūra ir visas teoloģizēšanas sākums un gals. Šī iemesla dēļ arī teoloģijas un kultūras savstarpējas attiecības būtībā ir atkarīgas no attiecībām starp dievu un Jēzu, no vienas puses, un starp Jēzu un pasauli, no otras.
Kristietības un kultūras savstarpējās attiecības ir viena no galvenajām teoloģijas problēmām. Mēģinot to atrisināt, amerikāņu teologs R.Nībūrs savā darbā „Kristus un kultūra” ir izstrādājis tipoloģiju, kurā uzskati par kristietības un civilizācijas savstarpējām attiecībām ir sadalīti vairākās grupās. Pirmajā grupā Kristus un kultūra parādās kā nesamierināmi pretstati. Šī nostāja balstās Jāņa evaņģēlija vārdos: „Mana valstība nav no šīs pasaules.” Pasaule ir jāpakļauj Kristus virskundzībai, ticībai jāvalda pār prātu, dabai nevar uzticēties, kultūra ir grēku auglis. Cilvēki, kas pieder pie šīs grupas, mēdz apvienoties puritāniski noskaņotās kopienās, lai vairītos no pasaules.
Otra grupa identificē kristu ar kultūru, un to pārstāv cilvēki, kas neizjūt spriegumu starp baz-nīcu un pasauli, starp galīgo un laicīgo, starp evaņģēliju un sabiedrības prasībām.
Ir acīmredzams, ka reliģija un kultūra ir savstarpēji cieši saistītas. Daudzi uzskata, ka kultūru vienlīdzības pamatā jābūt radikāli visu reliģiju vienlīdzībai. Pat pārliecināti kristieši saka : „Mums ir savs ceļš pie Dieva, bet viņiem ir savs. Mūsu ceļš ir pareizs, tas der viņiem.”
…