Regīna Ezera (1930 – 2002) ir viena no izcilākajiem latviešu 20. gadsimta prozistēm, vairāk nekā 20 grāmatu autore; viņa vienlīdz veiksmīgi strādājusi gan romānistikā, gan stāstniecībā. Pirmie darbi – romāni “Zem pavasara debesīm” (1961), “Viņas bija trīs” (1963), „Dzilnas sila balāde” (1968) un vairākas īsprozas grāmatas – bija kamerstilā ieturēta, līdzsvarota sociālpsiholoģiskā proza, kas veiksmīgi iekļāvās socreālisma kanona iznīcināšanas procesā. Tālāk Ezera ķērās pie „tīra” psiholoģiskā reālisma tradīcijas iedzīvināšanas, par ko liecināja darbi „Saules atspulgs” (1969), „Nakts bez mēnesnīcas” (1971), „Aka” (1972) – nenotikušas mīlestības stāsts uz pastorālas dabas fona, “Vasara bija tikai vienu dienu” (1974) u. c.
Taču tikai vēlāk atklājās Ezeras reformētājas iedaba. Proti, savos meistardarbos – romānos “Zemdegas” (1977), “Varmācība” (1982), “Nodevība” (1984) – viņa mēģināja iznīcināt romāna žanru kā tādu. Tās ir tālas ekspedīcijas uz literatūras perifēriju, kur mirst tradicionālais romāns un dominē pavisam citas rakstības formas: priekšvārdi, piezīmes, vēstules, dienasgrāmatas, refleksijas, fragmenti. Būtībā tie ir romāni par to, kā uzrakstīt romānu un kāpēc šis tik labi iecerētais pasākums nekādi neveicas (gluži vai pēc konsekventas rīcības izskatās tas, ka Ezera, ar „Varmācību” un „Nodevību” aizsākusi vērienīgu tetraloģiju „Pati ar savu vēju”, to tā arī nepabeidza). Turklāt visi Ezeras romāni veidoti, no vienas puses, kā itin klasiski reālpsiholoģiskās prozas darbi, no otras – kā ekvilibristika postmodernisma labāko tradīciju garā.
Par fantasmagoriju nodēvētajās „Zemdegās” Autore (daudzos Ezeras darbos iemitusi Autore, kas attāli līdzīga reālajai autorei) pēc infarkta klīst rēgainā skulptūru dārzā, kur ierauga savu mazās pilsētiņas Mūrgales paziņu tēlus (visu Ezeras romānu darbība noris tālā provincē). Autore aptver, ka šie cilvēki ir miruši, tāpat kā viņa; vēl vairāk – viņa atklāj, ka zina par šiem cilvēkiem visu, tostarp arī to, ka viņi ir netīšām nogalināti. Seko pieci vairāk vai mazāk traģiski vēstījumi, kas variē “netiešās slepkavības” tēmu, ko noslēdz sestais – Autores stāsts pašai sev par savu nāvi. Taču Autores nāve nav romāna “īstais” nobeigums; viņa atgriežas dzīvē, dzīvas ir arī pārējās par mirušām izsludinātās personas. Acīm redzams, ka seši romānu veidojošie vēstījumi ieturēti reālpsiholoģiskās prozas tradīciju garā; viss ir viegli atpazīstams un tālab absolūti ticams. Turpretī romāna ievaddaļa un noslēgums tieši šo ticamību pasludina par fantasmagoriju, par fikciju. Romāns tiecas noliegt pats sevi, precīzāk, to dimensiju, ko parasti mēdz dēvēt par “atbilstību īstenībai”. Septiņdesmito gadu latviešu prozas kontekstā tas bija ļoti pārdrošs solis.
…
