Lat. reformatio pārveidošana, pārkārtošana – sociāli politiska un ideoloģiska kustība Eiropā 16.gs., kas vērsās pret feodālismu un tā galveno balstu – Romas katoļu baznīcas laicīgo un garīgo kundzību. Reformācija bija sociālās un nacionālās atbrīvošanās kustība, kas realizējās reliģiskā formā un aizsāka buržuāziskās revolūcijas laikmetu Eiropā. Reformācijas sociāli ekonomiskā bāze bija jauno buržuāzisko attiecību veidošanās, kuras nonāca pretrunā ar valdošo feodālisma sociāli politisko sistēmu un tā ideoloģiju – katolicismu. Reformācija ievadīja 14.-15.gs. ķeceru kustības (Dž. Viklifa mācība, lolardu kustība Anglijā, husītu kustība Čehijā).
Reformācijas sākums saistīts ar M. Lutera 95 tēzēm, kuras viņš piestiprināja pie Vitenbergas baznīcas durvīm 1517.gada 31.oktobrī un kurās asi vērsās pret tirgošanos ar indulgencēm (grēku atlaides zīme). Reformācija bija cīņa par jaunu reliģisku ideoloģiju, kas atbilstu topošās buržuāzijas interesēm, par “lētu baznīcu”, kas netraucētu kapitāla uzkrāšanu. Uzskatot ticību par cilvēka iekšēju lietu, reformācija vērsās pret visu katoļu baznīcas hierarhiju, pret dažādajiem baznīcas institūtiem, uzsvēra profesionālās darbības nozīmību, pamatoja to kā Dievam tīkamu nodarbi. Reformācijas ideoloģija noliedza jebkādas privilēģijas, visu atbildību par neveiksmēm uzveļot pašam cilvēkam.
Reformācija sankcionēja jaunās buržuāziskās ekspluatācijas formas, radīja jaunu kristietības novirzienu – protestantismu. Jaunajai reformācijas baznīcai bija nacionāls raksturs, tā saistīta ar buržuāzisko nacionālo valstu veidošanos. Reformācijai nebija viendabīga, un atkarībā no šķiriskajiem mērķiem un šķiru spēku samēra reformācijai izveidojās dažādi novirzieni. …