Reformācija un kontrreformācija Eiropā un tās sekas 16.gs.–17.gs. vidū

Reformācijas jēdziens vēsturē saprotams kā XVI gadsimta Eiropas reliģiskā un politiskā kustība, kas vērsta uz Romas Katoļu baznīcas reformēšanu, taču rezultātā notika protestantisma izveidošanās. Reformācijas aizsācējs ir vācietis Mārtiņš Luters, kurš aizsāka savu darbību 1517. gadā un tā guva panākumus, kad to atbalstīja absolūtās monarhijas, mezdamas izaicinājumu pāvesta politiskajai varai un nostājoties pret baznīcas patvaļu un pārspīlēto ietekmi visās dzīves jomās. Reformācijas cēloņi meklējami arī tajā apstāklī, ka jaunās iespiedmašīnas, līdz ar to arī grāmatas un bibliotēkas informēja cilvēkus par notikumiem visā pasaulē un mudināja cilvēkus lasīt, radīdamas viņos intelektuālu zinātkāri.
Renesanse ienesa pavisam citādu domāšanu, kas krasi atšķīrās no viduslaiku pieņemtajām sabiedrības normām un idejām. Tādejādi viduslaiku beigu posms saistās ar aizvien pieaugošu kritiku katoļu baznīcai par tās liekulību un autoritātes trūkumu, kā arī korumpētību. Laikam ritot, neapmierinātība pieņēmās lielākos pamēro un 16. gs. jau lielākā daļa vāciešu kategoriski iebilda pret katoļu baznīcas pastāvēšanu, par iemeslu minot augstos nodokļus un vērtību sistēmas degradēšanos.
Viens no spilgtākajiem piemēriem, kas raksturo bezjēdzības, kas notika katoļu baznīcā ir induligenču pārdošana. Nopērkot induligenci, cilvēks „atpirkās” no visiem saviem grēkiem. Sākotnēji tās tika izsniegtas par īpašiem nopelniem vai labdarīgu darbību baznīcas labā, taču vēlāk tās varēja iegādāties tikai par naudu un arī nopirkt induligences mirušiem cilvēkiem, tādejādi, nodrošinot tam laimīgu eksistēšanu „tajā saulē”.
…