Reformācija un kontrreformācija Eiropā un tās sekas 16.gs. - 17.gs. vidū

Kontrreformācijas cēloņi bija reformācijas ideju straujā izplatība Eiropā, kas gāja roku rokā ar cilvēku neapmierinātību par katoļu baznīcā pastāvošo kārtību un baznīcas politiskās varas mazināšanās. Kontrreformācija bija loģiska katoļu baznīcas pretreakcija protestantu reformācijai. Šādi gan to sauc tikai protestantu vēsturnieki, jo katoļu vēsturnieki apgalvo, ka tas bijis katoļu baznīcas reformu otrais posms. Kontrreformācija aizsākās ar Trentas koncilu. Jāatzīmē, ka arī pirms Trentas koncila, piemēram, 1534. gadā izveidojās jezuītu ordenis (pāvests Pāvils III to oficiāli atzina pāris gadus vēlāk). Jezuītu ordeņa biedri nebija gluži garīdznieki, tie vairāk darbojās kā misionāri. Viens no Jezuītu uzdevumiem bija izglītības izplatīšana. Un tas bija samērā loģiski, jo Jezuītu ordeņa sākotnējais kodols bija veidots no studentiem. Jezuīti visur, kur varēja dibināja skolas, universitātes un koledžas. Zināms, ka Jezuīti darbojušies arī Latvijas teritorijā. Arī bulla, ar kuru protestanti tika izslēgti no baznīcas, tika izdota pirms Trentas koncila. Vēl pie šiem „pirms Trentas koncila notikumiem” varam pieskaitīt inkvizīcijas atjaunošanu 1542. gadā. Inkvizīciju pārraudzīja vairāki vadošie kardināli un 1557. gadā tika izdots pirmais aizliegto grāmatu saraksts. …