Reformācija Eiropā un kontrreformācija, tās sekas 16.gs. - 17.gs. vidū

Agrie viduslaiki iezīmē Eiropas sākumu. Šajā laikā Eiropa sāka atgūties no Romas civilizācijas sabrukuma, tomēr vēsturē tos nereti apzīmē par tumšajiem laikiem. Šajā laikā no ziemeļiem un austrumiem iebruka tautas ko sauca par barbariem, savukārt Vidusjūras baseinā nostiprinājās arābi. Tas viss sekmēja klasisko vērtību aizmiršanu un jauna laikmeta sākšanos. Radās feodālisms un muižniecība, kas sekmēja jaunu sociālu un politisku ideju nobriešanu. Līdz ar monarhiju nostiprināšanos, saasinājās cīņa starp muižniecību, karali, baznīcu un vēlāk arī buržuāziju.
Līdz ar arābu padzīšanu un monarhiju izveidošanos Eiropā, izveidojās salīdzinoši stabilas valstis, dominējošās no kurām bija Anglija, Francija, Portugāle un Spānija. Pamazām tika aizvietota baznīca, nacionālisms un patriotisms kļuva par saiti, kas saturēja kopā sabiedrību. Starp 1000.un 1300.gadu divkāršojās Eiropas iedzīvotāju skaits. Pēc 1450.gada notika pāreja no sadrumstalotā feodālisma uz apvienotu nacionālu monarhiju ar savām armijām. Atdzima kultūra un 15., 16.gs. Itālijā radās renesanse. Tā izmainīja ne vien kultūru, bet arī pārējās dzīves sfēras. Visi šie notikumi saviļņoja arī sabiedrību, sākās jauna politiska ēra, ko ievadīja reformācija un ģeogrāfiskie atklājumi.…