Grāmatu salīdzinājums
Izlasot abas grāmatas, afēru varēja izprast daudz labāk, nekā, ja izlasījusi būtu tikai vienu no tām. Domburs un Voika piedāvā daudz dokumentu un līgumu, shēmas, garus skaidrojumus katram procesam (piemēram, veselu nodaļu par to, kā darījumi notiek Lihtenšteinas ofšoros), tajā pašā laikā arī piedāvājot vairāk vai mazāk neitrālu, secīgu notikumu izklāstu, aprakstot savas kā žurnālistu darbības lietas izmeklēšanas procesā. Dreiblata pieeja grāmatas rakstīšanā bija vairāk vērsta uz uzmanības piesaistīšanu, nekā objektīvu notikumu analīzi. Viņš nebaidās lietot dažādus mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, izteikt savas emocijas un pārdomas, kā arī uzsvērt, ko domā par iesaistītajiem cilvēkiem, politiku Latvijā un sabiedrību kopumā. Dreiblata grāmata, manuprāt, ir vieglāk lasāma, kā jau minēju, tā ir mērķēta lasītāja intereses noturēšanai, savukārt, Dombura grāmata ir ļoti detalizēta un brīžiem ir grūti izsekot līdzi visiem skaidrojumiem un atkāpēm.
Dreiblats savā grāmatā apzināti uzsver žurnālistus kā svarīgākos un principā vienīgos afēras izmeklētājus vismaz tās sākumposmā, raksta no “es” skatupunkta, uzsverot arī savas personas nozīmīgumu lietas šķetināšanā. Viņa stāstā iekļautas daudzas atsauces un skaidrojumi par citiem tolaik Latvijā notiekošajiem procesiem, tai skaitā arī bijušām un iespējamām mahinācijām. Viņš izdara daudz minējumu un pieņēmumu, atstājot tos bez faktuāliem pierādījumiem. Dombura grāmatā uzsvērts izmeklēšanas process, t.s. “rakšana”, kura arī tiek parādīta vizuāli, papildus dokumentiem parādās arī kāds intervijas fragments. …