Reālisma pamatā varam atrast renesanses mākslas centrālās tendences, kas saistījās ar dabas atdarināšanu. Arī literatūra šī virziena ietvaros centās izvairīties no izdomājumiem, dažnedažādām fantāzijām, tā vietā tēlojot reālo īstenību visā tās spilgtumā un daudzkrāsainībā, savu vietu ierādot arī vidusmēra un zemāko slāņu ikdienas notēlojumam, atsedzot raupjo dzīves īstenību.
Reālisms literatūrā.
Vispārīgās iezīmes.
Reālisti literatūrā turpināja renesanses humānistu aizsāktās tradīcijas un progresīvās idejas.
Autori nepakļāvās klasicisma reglamentējošajām teorijām (sk. klasicisma iezīmes literatūrā). Pretēji klasicisma principiem te traģiskais bieži mijas ar komisko, bet cildenais ar zemisko vai smieklīgo, kā jau dzīvē tas mēdz notikt.
Kā galveno vērtību izvirzīja dzīves patiesības atspoguļošanu.
Cilvēka kā galvenā mākslas priekšmeta vispusīgs attēlojums, tēlu individualizācija. Uzmanības centrā nonāk arī sabiedrības zemāko slāņu ikdiena
Iedziļināšanās laikmeta nozīmīgākajās problēmās, netiešs to vērtējums caur autora ētisko pozīciju.
17.gs.viens no spilgtākajiem šī virziena pārstāvjiem bija spāņu tautas dramaturgs Lope de Vega, kura daiļrade, neraugoties uz katoliskās reakcijas spēku un inkvizīcijas trakošanu, kas Spānijā izpaudās ar īpašu spēku Ne didaktiski pamācīt, bet sagādāt savam lasītājam estētisku baudījumu Lope de Vega uzskatīja par savas literārās jaunrades svarīgāko uzdevumu. Tas bija renesanses humānistu garā, kaut arī katoliskajai baznīcai, kura sludināja reliģisko askēzi, likās nepieņemami.…
