Reālisms franču glezniecībā. Žans Fransuā Milē. Onorē Domjē. Gistavs Kurbē

Jēdzieni: reālisms, barbizonieši, litogrāfija, sociālā tematika, eļļas krāsa, audekls
Reālisms tēlotājā mākslā izveidojās, atteikdamies no romantismā iecienīto mitoloģisko ainu gleznošanas, sapņainuma un emocionālo jūtu izpaušanas, uzskatot, ka tas var radīt nepareizu uzskatu par reālo dzīvi. Reālisti uzskatīja, ka jebkuru lietu var izprast ar mākslinieciskās pieejas palīdzību, jo pasaulē vieni priekšmeti nevar būt objektīvi vairāk nozīmīgi un skaistāki par citiem. Daudzo revolūciju ietekmē gaisa romantiskas ilūzijas, pieauga interese par sociālo tematiku, tiek izstrādāta reālisma patstāvīga teorētiska programma. Jaunajai mākslai izvirzītās pamatprasības formulējis Lavirons un Galbačo „1833. gada Salonā”. Pēc viņu domām mākslai jābūt aktuālai, sociāli piesātinātai un tautai saprotamai. Mākslai jāpalīdz izzināt apkārtējo pasauli, izprast tās pretrunas. Mākslinieks glezno to, ko labi pazīst, bet pazīst to, ko redz savu acu priekšā. Gleznotāji pievērsās sabiedrības zemāko slāņu (zemnieku, strādnieku, amatnieku) darbam un sadzīvei, bieži parādot to kritiskā aspektā.
Reālisma mākslinieki glezno ar eļļas krāsām uz audekla. Darbu izmēri var būt grandiozi. Gleznu tematika ir viegli saprotama, izvēlētās tēmas neprasa priekšzināšanas literatūrā, vēsturē vai mitoloģijā. Priekšroka tiek dota zemes toņiem, ārskati parasti tēloti dienasgaismā, reizēm rītausmā vai krēslā, labprāt tiek gleznots arī mitrs laiks.
Modeļi tiek izvēlēti no tautas un attēloti neidealizēti, sabiedrības slānim un profesijai atbilstošā apģērbā. Lai pastiprinātu realitātes iespaidu, nereti tiek gleznoti pagrimušas sabiedrības pārstāvji ar smaga darba, alkohola un iedzimtu slimību notrulinātām sejām.…