Notika Raudupu saimnieka bēres, bet atraitnei Raudupietei asaras nelija. Mazais Bārenītis neko nesaprata. Matīsiņš bija ļoti pieķēries Kārlim un gribēja, lai viņš ir viņam blakus. Pēc bērēm Raudupiete, Kārlis un mazais Matīsiņš aizbrauca. Raudupiete prasīja Kārlim, lai viņš arī turpmāk nāk viņus apciemot, jo Matīsiņš viņu ir iemīlējis. Raudupēs bija uzklāts bēru galds. Kad satumsa, ļaudis sāka dejot, jo nelaiķis tā esot vēlējies. Raudupietei bija grūti saimniekot mājās bez saimnieka. Aizstāvji teica Raudupietei, lai viņa ņem iegātni, bet Raudupiete izbrāķēja visus, kurus viņai piedāvāja. Kad aizstāvji redzēja, cik labi Kārlis sapratās ar Matīsiņu, tad viņi teica, lai Raudupiete ņem viņu par vīru, citu saimnieku lai nemeklējot. Kādu dienu Raudupiete saposās un brauca uz ciemu. Tā viņa teica Matīsiņam. Ceļš, pa kuru viņa brauca, noveda uz Gaiļiem, kur viņa satika Kārli. Raudupiete bija ieradusies, lai lūgtu Kārli būt Raudupēs par saimnieku, bet Kārlis Raudupieti precēt negribēja. Viņš nevarēja izdomāt, ko lai viņai pasaka kā iemeslu, bet tad viņš iedomājās par Matīsiņu un teica Raudupietei, ka negrib būt par patēvu, taču Raudupiete viņam nenoticēja, jo zināja, ka viņi ar bērnu viens otram ir ļoti pieķērušies.…