R.Blaumaņa noveļu "Spijēnos", "Laimes klēpī", "Paradīzē" un "Andriksons" analīze

R.Blaumaņa daiļdarbs „Laimes klēpī” ir novele, kuras tēma ir jaunas meitenes precība ar vecu, nemīlamu, taču bagātu saimnieku. Šajā novelē ir blakustēmu - Jāņa iespējamā mīlestība pret Ievu. Noveles centrā ir 19 gs. Latvijas lauki.
Meitene, vārdā Ieva, apprecējās ar kādu vecu, plikpaurainu veci, vārdā Lausks. Viņi kopā nodzīvoja divus gadus. Kādu dienu ierodas Jānis ar savu slimo māti. Viņš ir strādīgs un māte arī dara ko var, par viņu Ievai pastāsta kalpones. Kādu dienu Ieva padzen Jāni un viņa māti, jo uzskata, ka māte ir vainīga pie maizes gabaliņa nozušanas. Viņa saprot, ka Jānis viņai ir paticies. Ieva darbam nododas vēl vairāk. Ravējot bietes, Ieva pret stikla gabaliņu sagriež pirkstu. Viņa neliekas ne zinis par šo rētu. No rīta pieceļoties pirksts ir zils, tā viņa dzīvo divas dienas. No ārsta viņa atsakās, bet nespējot izturēt sāpes, tomēr piekrīt pieņemt ārsta palīdzību. Tas paziņo, ka roka būs jāamputē. Ieva no šīs iespējas atsakās. Pāris dienas vēlāk Ieva guļ mirusi, zārkā. Lausks nespēj dzīvot bez viņas un apsola ka drīz atkal būs kopā ar viņu.
…