Uzņēmumam ir jābūt savam ienākumu avotam, lai ar saviem ienākumiem tas varētu segt izdevumus. Uzņēmumam ir vairāki ieņēmumu veidi: preču realizācijas ieņēmumi, ieņēmumi no līdzdalības citās uzņēmējsabiedrībās, ieņēmumi no īpašuma izdomāšanas, procenti par izsniegtajiem kredītiem un nopirktajām obligācijām, ieņēmumi no pamatfondu realizācijas u.c. Tāpat pastāv arī vairāki izmaksu veidi - izejvielu, pusfabrikātu, komplektējošo detaļu, kurināmā enerģijas, inventāra izmaksas, darba samaksa, amortizācijas atskaitījumi, nomas maksa par pamatkapitālu un zemi, maksa par dabas resursu izmantošanu un vides piesārņošanu, apdrošināšanas maksājumi, nodokļu maksājumi u.c. Uzņēmumos grāmatveži aprēķina grāmatvedības izmaksas jeb ārējās izmaksas -visas izmaksas, kas saistītas ar uzņēmuma saimniecisko darbību. Tās tiek iedalītas mainīgajās un pastāvīgajās izmaksās, kas kopā veido kopējās izmaksas. Bet ekonomisti - ekonomiskās izmaksas jeb iekšējās izmaksas, kuras tiek sauktas arī par alternatīvajām ekonomiskajām izmaksām -izmaksas, kuras varētu izmantot labākā alternatīvā variantā.19
Kā jau tika noskaidrots, grāmatvedības izmaksas iedalās mainīgajās un pastāvīgajās izmaksās, un kopā tās veido kopējās izmaksas. Mainīgās ražošanas izmaksas mainās proporcionāli ražošanas apjomam. Tas nozīmē, ja ražošana palielinās, tad palielinās arī vajadzība pēc dažādām izejvielām, materiāliem u.t.t. Ražošanas sākumā mainīgās izmaksas vienmēr ir augstākas nekā vēlāk. Atšķirībā no mainīgajām izmaksām, pastāvīgās izmaksas nemainās, mainoties ražošanas apjomam. Augot ražošanas apjomam pastāvīgās izmaksas, rēķinot uz produkcijas vienību, samazinās un otrādāk. Pastāvīgās ražošanas izmaksas pastāv pat tad, kad ražošana ir apturēta, bet uzņēmums vēl pastāv. Savukārt kopējās izmaksas (TC) veidojas no kopējo mainīgo izmaksu (TVC) un kopējo pastāvīgo izmaksu (TFC) kopsummas.20
…
