Viduslaiki cieši pastāv par to, ka visam ir sava kārta un kārtība. Jebkurš viduslaiku cilvēks apzinājās savu vietu sabiedrībā, izprata un arī godīgi pildīja tās ierobežojumus. Viduslaikos nebija valstiska veidojuma, tomēr bija stabila kārtības ideja.
Viduslaiku cilvēkam tiesiskā nevienlīdzība šķita pilnīgi pašsaprotama. Nebija kopīgu tiesību, katram cilvēkam, ne tikai kārtas izpratnē, bet arī individuāli, bija savas tiesības. Par visu tiesību avotu uzskatīja Dievu un Dieva taisnīgumu, ticību tam. Cilvēks vienmēr bija kādas kārtas pārstāvis, to nenodala no politiskās vai sociālās apkārtnes, bet tieši to uzsver.