Mūsuprāt, Jāzepa un viņa brāļu attiecības ir lugas centrālā problēma. Jāzepa liela vēlme ir iegūt brāļu mīlestību, brīžiem pat līdz izmisumam. :”Es nāves nebaidos – kad es tev nemīļš un brāļu mīlu mūžam neiegūstu, tad spried man nāvi, tēv es miršu labprāt” Jāzeps it kā piedod brāļiem viņu attieksmi, metas ceļos viņu priekšā. Tas, ka Tēvs mīl Jāzepu vairāk par citiem dēliem ir šķērslis brāļu mīlestībai pret Jāzepu. Brāļi prasa, lai Jāzeps kļūtu tāds pats kā viņi, netiktu lutināts, ietu ganos un darītu tos pašus darbus, ko viņi.
Sava naida dēļ, Jāzeps navarēja būt pilnīgi laimīgs un dzīvot mierā, jo viņam bija nepieciešams piedod savus brāļus, neskatoties uz to, ko viņi izdarīja. Tikai piedošana varēja atgriezt dvēseles līdzsvāru, iznīcināt naidu un apvainojumu. Pārdomas par piedošanu ir svarīgs temats ikvienam, jo dzīvē ir jāprot piedot jebkuram cilvēkam. Piedošana ir atbrīvošanās no aizvainojuma izjūtas, mīlestības izpausme. Viņa brāļi bija vienkārši, darbavīri, taču Jāzeps bija radoša, mākslinieciska dvēsele, kas tiecās uz labāko, taisnīgāko, pareizāko. Jāzepam piedošana nozīmēja daudz vairāk kā pārējiem. Piedošana nozīmēja dvēseles mieru, kara beigas, iespēju jaunai dzīvei, kuru viņš kāroja. Savukārt, viņa brāli izdarīja lielu grēku, un, lai tas tika atlaists, viņiem bija nepieciešama Jāzepa piedošana. Līdz ar to, piedošanas rituāls bija nepieciešams gan brāļiem, gan Jāzepam.
…