• Kā sapratāt lugas finālu?
Lugas finālā Jāzeps caur Benjamiņa vārdiem “Tur tas niknais vīrs -/ Nau Jāzeps! – Jāzeps bija maigs un mīļš” saprata, ka savos atriebības un “taisnības” meklējumos ir pazaudējis pats sevi. Viņš bija centies brāļos atrast cilvēcības pazīmes, kas liecinātu par nožēlu un vainas apziņu, bet pats bija pazaudējis cilvēcību sevī. Pats bija kļuvis par ādu kā brāļi – tādu, kas spēj savu tuvāko atdot nāvei. Tāpēc Jāzeps vairs nespēja palikt savā ikdienā, nespēja nedz palikt Ēģiptes valdnieka krēslā, nedz doties brāļiem līdzi atpakaļ uz mājās. Viņš nebija vairs ne jūds, ne ēģiptietis. Viņš devās atrast sevi, viens, viens ar savām domām un jūtām, viens ar visu pasauli. Vienu viņu paņems saule savās rokās, viens viņš atkal sastaps Dinu. Pats sakot “Es mirdams nemiršu – nāks saules sūtņi-/ Tie man zem kājām spārnu segas klās,/ Tie spožā saules zemē mani nesīs,/ Es iešu jaunā cīņā cīnīties:/ Es savu spozmu – vienošu ar sauli,/ Es nākšu saskaņā ar visumu,/ Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast,/ Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru,/ Tur nebūs sienas vairs starp – es un cits,/ Starp – taisnis, netaisnis, starp – būt un nebūt,” viņš atklāja, ka nebaidās mirt, viņš grib atrast savu patieso “es”. Viņam nav vairs vietas šajā sabiedrībā, viņam jābūt vienam.
…