Savas domas, komentāri:
Pēdējā nodaļā liriskais varonis sastopas ar vientulību. Kaut ko, kas ir baisāks par nāvi, kaut ko, kas liek iepazīt pašam sevi. Nodaļai ir zvaigžņu vainags. Kā naktī, kad viens dodies pastaigā, tu esi viens un virs tevi mirguļo nebeidzamā zvaigžņu sega. Skaņa ir klusums, jo patiesā vientulībā tu esi viens, nav neviena, kas radītu skaņas, ir pilnīgs klusums. Noskaņa ir vienaldzība, jo, kad tu esi palicis pilnīgi viens, tevi vairs neinteresē apkārt notiekošais. Tu esi viens. Ar sevi. Nodaļas tēls ir klusuma kalns. Klusums, kas krājas kaudzēs, līdz izveido kalnu, kuru pārkāpt vairs nav iespējams. Šajā klusumā mēs sākam pazust, mēs varam atrast sevi, bet dažkārt pats sev var būt par daudz. Klusuma kalns mūs pievar. Krāsa ir mēja. Tā nav balta, tā nav melna, tā ir nekāda. Vientulība mums atņem visu, arī krāsu, līdz paliek tikai mējš. Bet vientulībai ir jātiek cauri, ir jātiek tālāk par to, tāpēc arī nodaļas gaita ir tālāk. Tālāk aiz vientulības.
Īpatni vārdi:
Dairs – baiss
Vientuls – vientuļš
Mirkšina – mirkšķina
…